par aprobežotību
Ja runājam par aprobežotību, tad es varu nemaz netielēties un uzreiz piekrist, ka tas ir par mani. Ja tā paskatās cik daudz un skaisti cibiņi spēj dirst par piemēram - minoritāšu tiesībām, globālo sasilšanu, dzīvnieku tiesībām, veģetārismu, nacionālajiem jautājumiem (liberāļi hrenovie) un daudzām citām, sabiedrībā sensitīvām tēmām vienmēr nostājoties to labo, pareizo un samierinošo pusē, tiešām sāk likties ka esmu visnotaļ aprobežots. It īpaši savu aprobežotību jūtu brīžos kad diskusijā iesaistās svenskterror . Es tiešām neesmu iedziļinājies ES cilvēktiesību jautājumos, vaļu izmiršanas problēmās vai Larsena ledāja plaisās, un kas jocīgi - arī nevēlos. Un kas vēl bēdīgāk, es nespēju argumentēt savu viedokli PRET. Lai gan nē, spētu, ja man būtu laiks un veselība ar putām uz lūpām stumt sviestu savas idejas vārdā. Bet tā kā laika nav, vēlēšanās un veselības arī, man vieglāk ir piekrist tam, ka esmu aprobežots un lieku reizi pierādīt to iestarpinot kādā diskusijā "žīdiem nāvi" vai "daloj gejus".
Un zini, es nemaz arī neapvainošos, ja intelģentā cibas daļa mani personificēs ar nemazgātu tēlu, kurš izlīdis no egļu meža ar milnu dragā sokrāta bistes, dedzina vīnu laukus un dodas aizvien dziļāk saules pielietās Itālijas plašumos, lai pilnībā nopostītu tālaika kultūras tempļus.

tfū bļe!


Objektivs skats no malas