par fotogrāfiem
Sveiki mani dārgie brāļi un māsas iekš cibas. Pateicoties mako un mana sisadmiņa pūliņiem pēc ilgstošas prombūtnes esmu atgriezts ticībā un atkal dzīvē ij prātā valda harmonija.
Pastāstīšu ka es jums gadījumiņu. Juristi to dēvētu par case study. Un varbūt pat dažām labam šis stāsts noderēs, lai tālākajā dzīvē nepieļautu liktenīgas kļūdas.
Mēs šeit visi esam vai nu sistēmas administratori , biroja vadītājas, caurkrituši mākslinieki vai neizdevušies menedžerēni. Toties visi kā viens sevī jūtam fotomākslinieka vai literāta garu. Pa retam kāds iedomājās sevi dizaineri esam, bet pēdējā laika nenoliedzams trends ira fotogrāfēšana un katrs kurš var sagrabināt ziepjutraukam ķer saulrietus, kluso dabu vai vismaz kaķus. Daži ir gājuši tālāk - manuālī ir izboksterēts ar kādu pogu kombināciju var uztaisīt sēpijas bildi un tad jau māksla ar lielo burtu var sākties. Fočē visu, saulrietus, graustus, kaķus, omi un uz soliņiem aizmigušus dzērājus. Taisa internetā galerijas un lepni dēvē par savu pŌrTōFōliŌ. Tad nu sanāk kā sanāk. Dažs tiešām kļūst par fotogrāfu, dažs sevi tikai iedomājās tādu esam. Bet gan pirmie gan otrie ir gatavi par zināmu atlīdzību bildēt tavas kāzas, bērēs, raudzības vai korporatīvos rautus. Pirmajiem gadās, ka par to samaksā un tas ir darbs, otrajiem tā tikai gribētos un tad nu nabaga nelga cīnās kā var un kā māk.
Nu lūk, viens tāds neizdevies tirliņš druģeļos pie sava profila ziņo, ka taisot fotosesijas uz urrā, knipsē tā ka pagurst pirksts un ieplaisā objektīvs. Ir pat salicis linciņus uz augšminēto portōfōliō. Arī tur tas pats kas visiem - noskaņas priecīgas, noskaņas sērīgas, grausti un domīgi skatieni tālumā. Pats sevi arī nobildējis. Vīrietis. Ar stingru un pašpārliecinātu sejas izteiksmi kas tomēr raisa uzticību, bet skatiens liecina, ka viņam ir noslēpums.
Nu ja, ko nu par viņu. Labāk pastāstīšu par meituku. Kā nu visiem zaķukiem tas gadās, tad laika posmā starp 22-27 gadiem, kamēr pupeļus un dūzi vēl nav skārušas viegla vītuma pazīmes, savu rumpi vajag iemūžināt Ievas kostīmā ko pēc tam zem spilvena glabāt vai uzšāvējiem jubilejās dāvināt. Tas starp citu arī baigais trends ira. Man jau liekas, ka bildējas visas bez izņēmuma, dažas atzīstas un parāda veikumu, dažas noslēpumaini smaida un saka ka tas esot "jānopelna". (wtf?)
Tātad, kas mums te ira - neatzītie kaktu knipsētāji un meituki, kuru algas neļauj noangažēt izdevniecības Lilit galveno fotogrāfu. Tā nu viņi viens otru atrod. Meituki un kaktu Finki I mean.
Vienošanās ir noslēgta! Fočēsies tad un tad, tur un tur. Knipsējās zili palikdami, uz sarūējušā traktora, niedrītēs, pļavā un pamestas mājas bēniņos. Aš vairākus gigabaitus saražo. Šajā visā pasākumā ir ņuanss, pliks meituks, kas iespējams bez drēbēm izskatās vēl labāk nekā ar tām, un smalkā māslinieciskā dvēsele fotogrāfs , kura rokas no dročīšanas ir kļuvušas raupjas kā Volgas strūdziniekam. Tā nu meituks saldējās a tas nabags ciešās. Beigu galā, kad kamera jau ir sākusi atdzist, meituks saģērbies un abi nonākuši atpakaļ kapitālsitijā mākslinieciskā dvēsele izsaka vēlmi doties pie meituka uz mājām. Nu tur zaļo tēju padzert, vecās Čelentāno filmas paskatīties un nobaudīt brokastu omleti. Meituks izrādās moraļno uztoičivijs un saka ka nea. Nā ni, sien tik mezglā. Dižgars kaut ko palūdzas , paīd, bet tā pat bez rezultātiem un asti nolaidis dodas uz savu "studiju".
Cenās es neorentējos, bet ja dīls mutvārdos bija 75 rubļi par knipsēšanu un bilžu apstrādi, tad tie manuprāt arī ir septiņdesmit pieci rubļi. Tur domā savādāk. Pēc vientulīgās nakts, kad dzīvību radošais šķidrums palika nevis meitukā, bet gan skumīgi notecēja pār raupjo mākslinieka delnu, cena pieauga līdz trīssimts latiem. No kuriem septiņdesmit pieci ir par bildēm, savukārt divi divi pieci par NEPUBLICĒŠANU! Jo saražotie gigabaiti joprojām atrodas "instrumentā" vai nu kā tur profesionālajā slengā to kameru dēvē.
Man gan likās, ja fotogrāfs izmanto modeli savam pōrtŌfŌliŌ, tad viņam ir jāmaksā modelei, nevis otrādi. Bet iespējams es neko nezinu, nesaprotu un tam tā ir jābūt. Tā nu viņi tur tagad rejās, meituks gaida savas bildes, mākslinieks 300 latus, savukārt temīda joprojām stāv iebetonēta aiz RTU.
Ja temīda ir akla un impotenta, tad talkā jāņem biedru tiesa. Padomju laikā tāda bija, sava veida linčošana, ja tā var teikt. Protams spalvās un darvā nevienu nevārtija, tā pat arī līkajā bērzā nekāra, bet tiesu sprieda ātri un taisnīgi. Kā arī laikā no 1991 līdz 1994 gadam.
Tā nu arī šajā gadījumā - tiesa tiek spriesta ātri un taisnīgi. Uzdevums nav viegls. Jo vainīgs nav neviens. Ne meituks, jo vainadziņš jāsargā, ne mākslinieks, jo viņš ir mākslinieks. Vainīgs ir ļaunais mant un mies kārīgais gars, kas iemitinājies nabaga radošajā dvēselē. Agrākajos laikos, kad dzīve uz šīs planētas vēl bija medusmaize, mant un mieskārības garu izstaigāja no cilvēka spāņu zābakos vai izkvēpināja uz sārta. Cilvēks tika atbrīvots no visa ļaunā, kas viņa nabaga dvēsli bija apsēdis. Un tas viss tika darīts tikai šā cilvēka dēļ, lai viņam būtu labāk, lai dvēsle tīra un prāts možs. Domā viņiem baigi patika tur ar to inkvizīciju krāmēties? Nē taču, bet labākas sabiedrības vārdā kaut kas tomēr ir jāupurē. Tā nu arī mēs nolēmām, ka labākas pasaules vārdā knipsētājam ir jādod laiks attīrīt savu karmu meditatīvās pārdomās nekustīgi guļam kādu laiku traumpunkta stacionārā. Domājams, ka pēc tam viņa gars būs šķīsts un sērīgi klausoties Zemfiras melodijas viņš izmantos savu talantu, lai iemūžinātu rudens lapkriša krāsu noskaņas un akmens faktūras Meža kapos.

Dārgais lasītāj, ja arī Tu esi šāds fotogrāfs, kurš tieši šobrīd no kādas meitenes vēlas iegūt naudu par viņas kailfoto NEPUBLICĒŠANU, silti iesaku steidzīgi atteikties no šā nodoma, atvainoties, atdot bildes un kādas divas nedēļas pavadīt Nepālā. Čistoserģecnoe priznaņie obļehčit vašu učestj!