par netīrībām
Kaut kā esmu uzsēdies uz saldsērīgu atmiņu vilnīša un izstāstīšu Jums draudziņi vēl vienu štellīti marabeta ellīti.
Sēžu SIA MIA kafediskorestorānbārā un triecot ar večiem par nebūtisko strēbju atšķaidītu pilzenīti. Pie galdiņa sēž viens kadrs - pēc skata plencis kas plencis, bet mutīgs pēc vella. Tāds, kaut kas starp četerdesmit un sešdesmit. Nezinu kā tas nācās bet vecais man tur sāka uzmākties ar saviem stāstiem par dzīves netaisnību, par zagļiem valdībā un to kā viņu pameta sieva. Lai neprovocētu liekus veča runasplūdus tikai miglaini māju ar galvu tādā veidā apliecinādams savu piekrišanu un viņa sāpes sapratni.
Iztriekdams n-padsmito graķīti vecais noslauka lūpas un autoritatīvi paziņo :"Arī šeit Jūrmalā visi pidari! Vot manam vectēvam zeme majoros bij, a pašvaldība nedo atpakaļ, rāda pigu nelieši."
"Kārtējais mantinieciņš." sāji nosmīnu un turpinu neveiksmīgos mēģinājumus izmakšķerēt mušu no aluskausa. Vecais burbuļoja vēl ilgi un gribot negribot nācās noklausīties viņa kārtējo bēdustāstu, kā viņu, kārtīgu latvieti un represēto apzagusi valdība. Bēdustāsts vienkāršs kā zirga deķis - bija zeme un izbija. Daudzstāvene virsū un esi priecīgs par kompensācijas sertifikātiem.
Nezinu kāds velns mani tirdīja, bet nākamajā reizē redzot dzīves šaustīto plenci uzsaucu viņam aliņu un liku vēlreiz izstāstīt bēdustāstu ko pēdējais arī bija gatavs darīt un būtu gatavs to stāstīt katram pretimnācējam kaut vai trijos naktī.
Tā nu vienojāmies , ka es savācu no viņa papīreli kur pašvaldība šamo pasūtījusi dirst un mēģinu kaut ko noskaidrot.
Cilvēks savā būtībā ir dumjš, jo ja viņam piedāvā sertifikātus kurus ātri var atkešot un notriekt SIA MIA kafēdiskorestorānbārā tad viņš to arī dara un necenšas izkarot sev piederošo. Laimīgi mans plencīts bija tik tālu izkurtis, ka bija paslinkojis un nebija aizgājis noslēgt vienošanos par tiem nelaimīgajiem sertifikātiem.
Zobi iztīrīti, prievīte uzvilkta, mati saķemmēti celiņā un Laimas asorti padusē. Tādā paskatā es iesoļoju zemesmājā, lai uzmeklētu "kļučevo" babuli kompensācijas zemju jautājumos.
Kompensācijas zemes, bezmaksas desa kurā kožās lielie onkuļi mazos smerdeļus pat tuvumā nelaižot. Man laimējās, neatreferēšu tīmeklīti kas ko kā, bet rezultātā manā dermantīna mapītē iegūla vairākas lapaspuses ar smuki atrakstītām adresītēm. Kompensācijas zemju fonds.
Daudz nedomājot izvēlējos lielāko, kurš pat savā kadastrālajā vērtībā vairākas reizes pārsniedza veča neatgūtā īpašuma novērtējumu.
Vecis līksmoja, pietesās un saukdadms mani par vella zelli līda bučoties, vēl kaut ko tur dirsa par to ka nu beidzot dzīve sāksies un nu viņš visiem parādīs. Mantinieciņš nolādētais!. Man viņš derdzās un nākamajā dienā ierados pie veča un ilgi stāstīju par neparedzētiem sarežģījumiem kompensācijas zemes iegūšanā un tas prasīšot vēl papildus tēriņus vismaz 3000 latu apmērā un vispār baigā truba. Vecais sanīka, jo cerētā naudiņa attālinājās un 3000 latu viņš pat redzējis nebij. Ciešot līdz ar veco vīru un saprotot viņa sāpi es uzupurējos un teicu ka ņemšu ka visu to nastu uz sevis , lai iet vecajam 10 000 dolāru un tālāk jau nu es plēsīšos pats, kaut vai sadegšu!
Bezzobainā mute atplauka smaidā un tajā pat dienā parakstījām cerības pirkuma līgumu kur Mārtiņš no vecā par desmit tūkstošiem dolāru atpērk jebko ko spēs izkarot kā kompensāciju.
Pēc pus gada es varēju veroties uz upi pietupties , paņemt sauju smilšu un izkaisot to pa vējam noteikt :"mana zeme, mana, visi 4500 kvadrātmetri!"
Protams ka es lohonulsja un pēc gada to pārdevu, kas iespējams ir bijusi stulbākā rīcība manā mūžā. Toties tiku pie sporta auto, dārgiem restorāniem un apģērba kuru birkas rotā itāliešu vārdi. Mudaks.