par www.pikvickakcija vai kāviņutur
Mani vislabāk atslēgties palīdz un iedvesmo nedēļas nogale, kas pavadīta ar bērniem. Nekas cits nesniedz tādu enerģiju un dzīvesprieku. Mēs ģimenē esam četri – bez manis un sievas ir dēls (10 g) un meita (8 g). Mums jau kādu laiku ir tradīcija, ka katru nedēļu viens no mums izvēlas, ko mēs visi kopā darīsim. Esam pabijuši Akvalandē, Zooloģiskajā dārzā, cirkā. Gājām līdzi mammai uz “Cosmos” koncertu, visi kopā bijām arī “Mežakaķos”, izgājām trasi. Diemžēl nevaram atļauties neko ārpus Latvijas, jo visiem četriem kopā ceļot iznāk dārgi, bet zinām, ka bērni jau sen sapņo aizbraukt uz kādu no ārzemju atrakciju parkiem, Somijā vai Dānijā. 500 latu prēmija būtu labs pabalsts kādam no mūsu kopējiem projektiem:). Agris & Ilze & Sabīne & Ilmārs no Ogres
Ilze


Nu, nu tas ir pizģec šitā pateikt! Bļe, lielākus lūdzēju sūdus kā tajā stāstu konkursiņā es neesmu redzējis. Es ar sacepu un aizsūtīju. Un ā re če, publicēšot 24 h laikā. Dooh. Značit teja uzliks cenzūru un mans stāstiņš dienasgaismu neieraudzīs, jo vienkārši neiederas tajā visā. Bet es arī gribu 500LVL, nu vismaz tosteri.


Un te ir arī pats stāstiņš, saucās "Iņģijskij čaj"

Reizi pa reizei kantora žurkām vajag atpūsties, relaksēties un nedaudz izkustināt iesvīdušās pakaļas, kuras uzcītīgi visas nedēļas garumā ir deldējušas korporatīvos ķeblīšus. Par tradicionālām izklaidēm normālā sabiedrībā ir pieņemts uzskatīt kādu nebūt ekskursiju pa tēvijas skaistākajām vietām, pikniku, vai kas tāds lepnāks – ārpus Dievzemītes robežām. Mūsu uzskati par labu atpūtu nedaudz atšķiras, jo visi datorā blenzēji, poverpint guru un ekseļa korifeji vairāk vai mazāk ir lieli vīna cienītāji un pazinēji. Visiecienītākais vīns protams ir degvīns. Pēc nelielas glāzes, dzīvinošā šķidruma ietilpināšanas ar lieko svaru apveltītajā organismā , var noteikt:” Laba raža bijusi, aromāts un garšas buķete – lieliski”.
Tātad ir kārtējā piektdienas pēcpusdiena un izlauzušies no piepirstajiem kantorīšiem varam doties atpūsties mātes dabas skavās. Kādam no klātesošajiem bija lielas raizes par kompānijas sastāvu:” Kā, kā tad tā? Meitenes būs? Būs ja? Bez meitenēm nevar!” Tiek pamests tramīgs skats mašīnas aizmugurējā logā, jo varbūt meitenes seko kādā citā auto? Ja arī kādas nebūt meitenes, kādā nebūt citā automašīnā arī bija, tad skaidrs ir viens – pa ceļam viņas laikam kaut kur nomaldījās jo uz pasākuma norises vietu neviena mašīna, piebāzta pilna ar meitenēm, neatbrauca.
Atpūta norisinājās pilnā sparā. Tika spēlētas dažādas aizraujošas sporta „iemet vēl”, prāta „cik kurš sametās šmigai?” un atjautības „kur ir mans vizulis?” spēles, kā arī risināts kvests „kurš idiots telts mietiņus atstāja Rīgā?”
Tā kā zvejošana beidzās ar trim pazaudētiem vizuļiem un vienu mazu raudiņu. kura kļūdas pēc bija ar spuru aizķērusies uz rotiņa āķa, tika nolemts izmēģināt kādu nebūt citu izklaidi. Izlēmām pīpēt zāli. Par to, kur tādu „īsto” zāli dabūt nevienam nebija ne jausmas, neviens kaņepjveidīgs augs tuvumā neauga un balanda nerosināja uzticību. Skāde. Mums atvēlētajā būdiņā bija mini virtuve, kuru vajadzēja izrevidēt, lai pārliecinātos par to, ka arī tur nav ne „īstās” zāles, ne kaltētu kaņepju lakstu. Toties skapīša dziļākajā stūrī tika uziets „iņģijskii čaj”. Iepakojums datēts ar 1987 gadu un spriežot pēc tā paskata, „iņģijskii čaj” šajā plauktiņā stāvēja kopš ražošanas brīža. Indiešu tēja, tu redz ko, ne? Baigi.
Nezinu kuram piederēja ideja uzpīpēt tēju, to pašu indiešu, kura datēta ar 1987 gadu. Sākumā vajadzēja sagatavoties un par to, kā sagatavoties tējas pīpēšanai bija dažādi viedokļi:
- Nē, ne, vienkārši kartoniņu sarullēju.
- Kartoniņu? Ko tu izdarīji ar kartoniņu?
- Sarullēju, vienkārši tā, nu, tā, lai…
- Ā…
- Tā lai blīvi…
- A to parasto cigareti nevajag, vai ne, to filtru?
- Nē, nē, nē, tur pazūd viss smeķis.
- A kā ar to, kā ar to kartonu? Es nevaru iedomāties.
- Vienkārši no kaut kādas vizītkartes paņem pusi, pārplēs viņu uz pusēm un tā nu saloki, lai viņš nu tur tāds filtra, filtra lielumā būtu. Principā uztaisi no kartona vienkāršu filtram tam, tam līdzīgu, līdzīgu materiālu ne, bet veidojumu…
- Tad parastais caurspīdīgais papīrītis pielips pie viņa?
- Un, un, un pašā galā, pašā galā. Un viss. Un tad ber iekšā un, un, un, rullē ciet. Aizlipini un rullē ciet.
Pēc plašām diskusijām tika iegūts veidojums, kas nedaudz atgādināja aizlauztu cigareti, man tas vairāk izskatījās pēc pārplīsuša kupāta, bet nu vienalga.
Sadegot ar skaļu sprakšķi iņģijskij čaj ieplūda mūsu plaušās.
Visi sazvērnieciski skatījās viens uz otru un gaidīja kaifu. Kaifu? To kādam ir jābūt īstam kaifam nevienam nebija ne jausmas, bet tam noteikti vajadzēja būt kam patīkam, nu vismaz tik patīkamam kā seksam.
Man vajag dzērveņu kombainu! Dzērveņu kombainu var izmainīt pret divām sektor gaza kasetēm. Ņefiga, davaj es tev došu tranzīta disku, tu man sektor gaza kasetes un to mēs iemainīsim pret deltu. Nē, par Deltu es gribu 318 bĒeMVē disku, lieTŌ, ar riepu, zieMas.
Ēēē, tUr Kāāds NāāK? Jāā, TieŠām. Kāās Tūūr nāk? Kāās tur NāKpārkaniem pāri? Ā, tas tĀču vietējā ieciRkņĀ inspektŌrs ZāLīTis. Jā, TiEshām wiiii, un kOpā ar iNspĒKTōru AiGāāru PīĪGOZNI!
Tā, Kō vĪņi grib?
Dokumentus!
Dokumentus, viņi grib dokumentus. Tā, tagad jābūt mierīgiem, mierīgiem, tā dokumentus. Vai mums ir dokumenti? Ir. Dokumenti jādod mierīgi, mierīgi. Tā lai neko nenojauš. Tā jādod, tā, kas bija jādod? Dokumenti. Kādi dokumenti man ir? Autovadītāja apliecība, bankas karte un zobārsta čeks. Nē, čeks nav dokuments. Tā, tagad jādomā ātri. Tā, mierīgi. Tātad, inspektors, es un dokumenti. Dokumenti. Jābūt mierīgam, mierīgam, tā kur ir dokumenti, un ko es teikšu? Es teikšu:”Lūdzu, te ir mani dokumenti”, nē: „Inspektor Pīgozni, Te ir mani”, nē:” Lūdzu, te ir mani papīri.” Nē, papīri nevar teikt, nojautīs. Jāsaka dokumenti. Kādi ir dokumenti. Zemesgrāmata , pase, tiesības. Nē, es viņam nevaru dot savas cilvēktiesības, tā, mierīgi. Savādāk viņš saodīs. Varbūt pat jau ir saodis? Nu ja, tāpēc jau prasa dokumentus! Maita, ko lai dara. Tā, kaut kas jāizdomā. Čeks, zobārsta. Uz tā ir viņa vārds, varbūt dot čeku, viņš izlasīs uzvārdu un domās ka es esmu zobārsts? Tā, mierīgi. Zobārsts, nu jā, es esmu zobārsts. Dentists. Tā arī teikšu!

„Inspektor Pīgozni, es esmu Zobārsts, un šeit ir mani dokumenti!”, ar platu smaidu teicu es un sniedzu viņam Rimi čeku, kurš apliecināja, ka mēs esam iegādājušies 100gr siera, 1kg šašlika, kvasu un 4as 0.7l pudeles ar degvīnu „Trīs graudi”.