par pumpuriņu
Par pumpuriņu, vai par to, kas notiek, ja pie džeimsona un tulamora radinātā organismā iegāž kandžu.
Tātad, kamēr Jūs mīliši te galvaspilsētā praidojāt un svaidījāties ar ekskrementiem vai arī prāta vētras pavadījumā dzintara pilsētā lasījāt fosforiņus es biju nobraucis uz zilo ezeru zemi. Karūsiņas paķert, bļe.
Tikām uzņemti viesos pie Valoģkas, Vaģkas radinieka. Vecas ierādija ij teltsvietas pie ūzura, ij kur var padirst, ij kur labāk rūtaino makšķeri ielaist. Tik tālu viss labi, dzeram baušķinieku un prātojam par kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem kurus būtu vērts apmeklēt nākamajā dienā.
Un tad Valoģka, Vaģkas rads, mūs uzaicina ciemā. Nu ko, saimniekam neatteiksi un dodamies tik mājā iekšā. To darīt bija kļūme, smaga un liktenīga. "Škvarakas" (cepta cūkādiņa) un mājas siers bija nāvīgi labie. Stūmu iekšā atspērdamies. Viss bija labi, līdz galda vidū neuzradās apskretusi trīslitru burka ar "pumpuriņu", bļe.
Pumpuriņš, lai jupis viņu rāvis, ir uz kaut kādiem pumpuriem noturēta mājas kandža ar lietderības koeficientu 65%. Nekādos kokteilīšos ar "to drankja pola koktu"(Valoģka) jamais netika jaukts. Tīrajā nah. Vai, vai , vai, vai. Trīslitra burku mēs esam izdzēruši, tiesa es neatceros kā. No rīta manā teltī bija Degpunkts, tikai kārlis seržants tur trūka bļe.
Izraku no bagāžnieka boržomku, ar trim malkiem puspudeli satilpināju savī īzī. Un tad nāca atrauga. Ar pumpuriņu. Horror. Saprotot, ka ar boržomi šito lietu ārstēt nevar iegāzu divus cēsu džiniņus. Sūdīgi. Izrakām no bagažnieka zandartiņu (russkij standart). Simtu piecdesmit līdzēja gan. Tad bija jāgāž pa lauku ar Valoģkas traķi un jāmēģina pielaist viņa vienkruķis. Šīs dzērušās tehniskās izvirtības apturēja daiļais dzimums, atgādinot par plānu apmeklēt kultūrvēsturiskos pieminekļus.
Tikuši līdz Aglonai sabāzām kreklus biksēs un klusiņām izstaigājām to baziliku. Pēc tam bija Velnezers, kur, kā mēs ņirdzām, Repše pa pliko pilnmēness naktīs peldās. Un tad Daugavpils cietoksmis. Nonākot cietoksnī, mūsu organismos jau skalojās Aglonā pirktais Staburadziņš (pretīga oķečestvennaja vodka) un vienkārša izstaigāšanās vairs nederēja, bija jātiek IEKŠĀ!
Pēc neilga laika, pārkāpjot CSDD rīkojumus par drošu satiksmi traucāmies Daugavpils slimnīcas virzienā, es ar bažām vēroju ģībstošo kompadri un laiku pa laikam nostiprināju viņa kājas žņaugu. Iestiklotas durvis gāzt laukā ar rumpi var čaks noris, latviešu puikām tas beidzās ar milzīgas stikla šķembas ieciršanos kājā, atšķērējot nedaudz cauraudzīša.
Daiļais dzimums tikai murmulēja:"Mēs taču teicām nevajag, mēs taču teicām - nedzeriet, mēs taču teicām ka tā beigsies..." Nakarkaļi tā teikt.
Pēc enpadsmit šuvju uzlikšanas mūsu čaks noris tika atbrīvots no dakteru gūsta un tā vietā, lai turpinātu baudīt zilo ezeru zemi mēs devāmies atceļā uz galvaspilsētu.
Morāle - nekad nedzeriet kandžu, jo tas noved pie pārdzeršanās, savukārt pārdzeršanās eventuāli noved pie dakteriem.