par sievišķiem, sūcot pivīti siltā svētdienas pēcpusdienā
Tā kā mans pirmais piedzīvojums uz buru laivas izpalika, nācās vien jūru iekarot "in my way". Par viļņu šķelšanu sekojošajā tekstā būs visai maz, arī par pigoriem daudz neizplūdīšu jo manas domas nedaudz kavējas pie smaidošas, blondas būtnes baltā kleitiņā.
Būtne ir ieradusies Rīgā no Tallinas, lai kaut nedaudz remdētu sabiedrības krējuma sievietes rutīnu un kā tas pieklājas divdesmitčetrgadīgam skuķim iegrieztu par vecpilsētas naktsklubiem.
Tā kā latviešu puišeļu pienākums skaistas jaunuves uzņemt ar glanci ir tik pat svarīgs kā erekcija kāzu naktī, mazheks kopā ar mani, ignorējot lauleņu iebildumus, igauniešu svītu taisnā ceļā veda uz jahtklubu.
Viss gāja labi, dzerot lokālos sidriņus meituki spiedza un ķiķināja ikreiz, kad jautrais jūras vējš papūta svārciņus gana augstu, lai pārējie netrucēti varētu iepazīties ar jaukumiem zem tiem.
Vienbrīd pat nedaudz sapīku, ka visā šajā ekskursijā piedalās arī Dārgā, jo viņas klātesamība iespējas novest skaisto būtni lejā kajītē un kārtīgi uzmaukt uz beku samazina līdz nullei. Bet tā kā Dārgā lasa šo žurnāli, varu pateikt tik vien, ka tas bija tikai mirklīgs flašs un Tevi sauļuk pret igauņu primadonnu nemainītu :)
Nu lūk, visas šīs nevainīgās jauniešu izklaides priekš manis pārvērtās pārdomu brīdī tai mirklī, kad sen jau bija skaidrs, ka meituks ir brīvs kā putna sūds kritienā un pie mažeka gatavojot vistu a ļa po kitaiski es uzzināju ka viņas fācīša šoferis mēnesī pelna nedaudz mazāk, nekā es savā oficiālajā reklāmista darbelī gadā.
Palika biku jocīgi. Rekā mēs latviešu plukatas tagad pļēgurojam kopā ar kaimiņvalsts viena no bagātākajiem cilvēkiem meitu, stāstam jēlus aņukus un vizinam viņu "barakasā", kādu viņas papā var nopirkt par pusdienu naudu. Viss bija labi, līdz šim brīdim, kuru patiesībā radīja viņas draudzenīte, apgaismojot baurus par to-što i kak. Pats meituks šito faktu mēģināja slēpt kā vjetkongietis partizānu nometni, bet drudzenīte pacentās. Arī mažeks riebeklis, kurš "it kā zināja", laicīgi nepabrīdināja lai neatraugājas, nerunā jēlības un nemēģina provocēt uz neķītrībām jo kā nekā ir darīšana ar augstākās sab-bas dāmu.
Tā nu es sēdēju, strēbu baušķinieku un nekādi nevarēju atrisināt vienādojumu: bagāta tēva meita + skaistule (nu labi, ir kur piepisties, bet sīkumos) = ir jau gadu bez sava užšāvēja. Neiet krastā , ne pa kam.
Turpinot pētījumus, vēlāk naktī, kad mūsu jautrā četrone kura izsauca uzmundrinošus saukļus britu tūristiem, nāca neliela atklāsme. Uzpeldēja krievelīši. Kaut kādi bumbieri, a ļa kursabiedru draugu draugi, kuri visticamāk bija iepazīstināti ar meituka saknēm. Tā nu viens lokālais alēn delōns tik ilgi taisīja kucēna actiņas, līdz meituks viņu nesāka barot ar karotīti liekot nobaudīt saldējumu zemeņu mērcē.
Un tad man iestājās EUREKA!
Meitukam uzšāvēja nav jo:
Visi čaļi ir kā čaļi līdz brīdim, kamēr neuzzin "proishožģeņie". Tad kad brīfings ir noticis iestājās dalītas jūtas. Vieni, normālākie, negrib būt bagātā veča znotiņi, kurus jamais iespējams pisīs un saukās par lūzeriem visu atlikušo mūžu, otri savukārt ir riebīgie zutīši kuri par šādu znotiņu tieši vēlas kļūt.
Tā nu nabaga meituks klīst apkārt pa pasauli stiepdams savu "bagātās mantinieces" krustu, jo likās, ka skuķelis māk atdalīt graudus no pelavām un visādu esenšal švītiņu kucēnu actiņas viņu neietekmē. Savukārt mums ar mažeku tagad esot vienmēr pieejams trīsistabu dzīvoklis Tallinā, kuru mēs varbūt arī izmantosim, bet par nelaimi meitukam uz beku gan neviens no mums viņu neliks.

Vispār, zabaltalsja te es ar jums mīlīši, iziešu ka es vēl nedaudz svaigu gaisu paelpot un tad jau jāliekas uz auss, lai rīt atkal dotos šahtā un vairotu savu labklājību. Arrivederči smeksteri mani mazie.