par sievišķiem
Ielogojos šodiem ūberajā komunikāciju sistēmā draugiem el vē un konstatēju , ka man ir pienācis pasts. Jauki.

Vēstule bija īsa un kodolīga - Ja laiva vēl ir pārdošanā, dod ziņu!

Es tur biju iestiprinājis sludekli par pagājušās vasaras laivu un pontonu.

Intereses dzīts aplūkoju vēstules sūtītāja profilu. Aijoptv. Meituks. Un tāds ņičevo. Palūrēju bildītes. Nav daudz, bet pietiekoši plašā amplitūdā, sākot ar ofisu un suņuku, beidzot ar motobraukšanas paraugdemonstrējumiem. Tātad, gāžam ar moci, esam patstāvīga, gan jau kaut kāds užšāvējs arī ir un tagad vēl taisās ņemt laivu.

Ņihila adnako. Un zini, ja tie frukti kas mums ir pieteikušies ņemt nodreifēs, būšu priecīgs satikt šitādu meituku v nature un pārliecināties - ka jā, ir tādas sievietes uz šīs grēcīgās zemes. Jo pēdējā laikā sakņojas pārliecība, ka vidējais latvijas skuķelis ir vai nu čīkstulis, dievgosniņa, baltrocīte vai sazin kas vēl, kura gaida uz turīgu uzšāvēju, kurš viņu atbrīvos no ikdienas likstām. A tādu, kura perfekti izprot veču štelles, kaut vai uzmaukt tārpu uz āķa vai atšķirt cilindru no karburatora, par alutiņu un futbolu nerunājot, saglabājot savu sievišķo šarmu, perfektu figūru un glītu seju gadās redzēt ļoti, ļoti, ļoti reti.

mja, vot tā vot.