par radošo kolektīvu "Vitamīns"
Vakar, nezinu kā tas gadījās, kā ne, rakstos pazuda, vai varētu teikt - neatspoguļojās ceturtais mūsu radošā kolektīva biedrs scoux

shelly par to, ka Helēnai nav līdz tādām laicīgām niecībām kā es, tas nu ir skaidrs, tikpat cik neskaidrs (man) tas, kāda hera pēc kultūras ministre lemj par ēku nojaukšanu, vai to celšanu.

Tā jau runā, ka zemītes paliek dārgākas, celtniecība ienesīgāka un tā. Bet tās jau tikai tukšas bābu pļāpas.

Un tagad es jums pastāstīšu par savu sāpi. Valkājoties pa botēm nekur neesmu redzējis. Redzēju Lapmežciemā, pie zivju sievām. Reņģītes. Bet tās bija tik mazas, tik vājiņas, kā divi kopā salikti prirksti. Vot nāvīgi kārojās tādas reņģītes, kuras var šķinīt virtuvē pie galda, atstājot aiz sevis milzīgu galvu un asaku kaudzi. Bet tādas palielākas, stingrākas. Atceros kādreiz tirgoja tādās kartona kārbās, kurām bija uzdrukāta tjipa koka imitācija un iekšā bija tādas palielas reņģītes ar lieliem stingriem ikriem un platām mugurām. A tagad nekā, laši, nēģi, kūpināti zuši un vēl visādi brīnumi kuru vārdus pat nespēju izrunāt, a parastu reņģīšu nav :/