par riebekli
Riebeklis esmu es, jo lasot kārtējo krii pukstu (apcerējums par dzīvi un būtisko tajā), atcerējos svalka pukstiņu kur tika minēts ka, ja es savos divdesmit piecos nekļūšu grūsna, bet laikam ejot turpināšu vāvuļt par augstām un laicīgi netveramām lietām, tad toč būs jāņem plīša lācīts padusē un no divpadsmitstāvenes jumta jādodas kaulainās apskāvienos.

Žetons!

Negribas aizvainot, bet, bet, nu meičas Jūs jau zinat....