Par kāmi
Lai nedaudz atvēsinātu sakarsušos cibiņu prātus, pastāstīšu Jums zvēruļi stāstiņu par kāmi. Par kāmi, kurš nožņaudzās pats savā skrejritenītī. Stāstā nebūs nekā pamācoša, nekādas morāles, itin nekā, ūdensgabals tā teikt.

Stāsts par kāmi līdz manām grēcīgajām austiņām atceļoja no pirmavota – meitenītes (nu jau gan sievietes un mammas) , kura pēc traģiskās kāmja bojāejas pieraudāja vairākus spilvenus ilgpilnās bezmiega naktīs. Meitenītei gan šajā stāstā ir maza, tā teikt statista, cietēja loma. Galveno lomu ieņem bojāgājušais kāmis un meitenītes tētis.

Viss notika ļoti vienkārši – meituks pārnāk mājās, skatās, tēts aizdomīgi vēlīgs, našķus saprcies, par skolu apjautājās, piedāvā uz karuseļiem aiziet. Pirms došanās uz tingeļtangeļiem (karuseļiem), meituks izdomā pabarot kāmīti. Pieiet pie būrīša, un ak šausmas, viņas sportiskais kāmis, kurš dipināja pa skrejritentiņu ar tādu sparu, ka varētu saražot elektroenerģiju veselam televizoram Šiļaļis, ir ņēmis un pārlauzis sprandu starp skrejritentiņu un tā rāmīti. Baiss skats. Asaras un puņķi, kāmja bēres kurpju kastē un kas tik vēl nelaimes. Bet šitik sportisks kāmītis un šitik nožēlojamā nāvē... šausmas.

Pēc gadiem, pieaugot, meituks uzzināja kāmja bojāejas patiesos apstākļus, kas bija vēl šausminošāki par pieredzēto. Kā izrādās, kāmītis kurš nožņaudzās skrejritenītī, nemaz nebija viņas īstais kāmītis. Aš meksikāņu seriāls, ne? Tāpēc arī neīstais kāmītis nemācēja pa skrejritentiņu skriet, jo nebija vecais labais sportiskais kāmītis.

Sportiskais kāmītis, kamēr meituki pa skolu, ar tēta gādību ir ticis palaists paskrieties pa dzīvokli, ko mazais radījums arī ar prieku darīja. Tētim savukārt pa māju dzīvojoties gluži nejauši gadījās uzkāpt nabaga zvērulim uz galvas. Skaidrs, ka tas nabags momentāli nobeidzās un izskatījās briesmīgi. Nu kā gan var izskatīties kāmītis, kuram uz galvas ir uzkāpis centneru smags tēvainis. Zinādams, cik ļoti meituki pārdzīvos kāmīša bojāeju, nabaga paps ņēmis nabaga sakropļoto radību un ietinis avīzē diebis uz zoo veikalu, lai piemeklētu līdzīgu kāmīti.
Līdzīgs kāmītis kā reizi botē tieši gadījies, bet tikai līdzīgs, jo pa skrejritentiņu skriet ta nemācēja. Pilnīgi aizelsies tētis paspēj tikt mājās vēl pirms bērnu ierašanās un palaiž jauno hamjaku būrītī, tajā pašā laikā veco noslidinot lejā pa garo daudzstāvu mājas atkrituma urnu.
Nu vot, pārliecībā, ka varasdarbs ir veiksmīgi nomaskēts, tētis , lai dzēstu sirdsapziņas liesmas devies uz virtuvi, pagatavot ko ņammīgu bērneļiem, kuri jautri čalodami teju pārnāks no skolas.
Un iedomājies tēta pārdzīvojumus, kad viņš virtuvē izdzird no istabas atskanošu, sirdi plosošu, bērna kliedzienu: “ Tēt, tēt, kāmītis miris...!!!”