Par maza bērna ciešanām
Šodien tenterēju uz šahtu, nu ja, kā jau katru rītu un Esplanādē viens babulis savu kvekšķīti staidzināja. Nu sunīc tāds – nekāds, es viņu sauktu par Fragmentiņu. Suņa fragmentiņš. Nošņurcis, uz tievām mazām kājiņām, rumpīc nu tāds, ka pat Ufam (manam apsardzes dienesta priekšniekam Jūrmalā) tur nebūtu pat īsti ko kost. Nu labi, huiņa par dzīvo Fragmentiņu Rīgā, viņš šeit ir iesaistīts tikai tik daudz, ka lika man atcerēties vienu gadījumu.

Nu vot, kaut kādus gadus piecus atpakaļ, Mellužos, pār pa mežiņu (nu tās koku audzītes kas ir Mellužos ir pagrūti nosaukt par mežu, bet whatever) dzērājmājā dzīvoja kvekšķis, fragmentiņš. Indīgs pēc vella, vienmēr vazājās apkārt kvekšķēdams, uzrej, uzrej, pamūk, tad atkal uzrej. Nekāds, nošņurcis, noskrandis, kārns, bet vienalga indīgs. Tā nu viņš tur kvankšķēja, krita man uz nerviem, vienreiz gandrīz zem moča paskrēja. Nobijos ne pa jokam, ne jau aiz tā ka kvankšķis ierietos labākos medību laukos, bet gan aiz tā, ka es noteikti vēl piedevām būtu norāvis bieti, kas atšķirībā no pļušņika bojāejas būtu krietni vien nepatīkamāk.
Vienreiz ar Ufu mežā vazājoties, ieraudzījuši kvankšķīti, nolēmām atklāt “fragmentiņu medību sezonu”. Es biju dzinējs, un Ufam bija uzticēts nodarīt melno darbu. Dzinu mazo zvaniņu jomiņas (dabīga, neliela ūdenskrātuve mežiņā) virzienā, savukārt Ufs iegāja no flanga un mazajam nebija kur dēties. Kad zvaniņš smilkstēdams divreiz bija uzmests gaisā un eventuāli pēc piezemēšanās piespiests ar ķepu pie zemes, lai pieliktu punktu viņa nožēlojamajai eksistencei, es tomēr apžēlojos un liku Ufam nabaga nelgu palaist vaļā. Ufs negribīgi paklausīja un zvaniņš smilkstēdams nozuda mētrās.

Pret zvaniņu krietni neiecietīgāks bija Peksis. Riharda (lai miers viņa pīšļiem) bezsugas nezvērs 40 kg dzīvsvarā. Zvaniņš tika atrasts rīta agrumā pie ābelītes. Viņa komplektācija liecināja ka nāve iestājusies momentāli. Viņa kapavieta ir pie kompostkaudzes, nekādu piemiņas zīmju tur nav, vienīgais kas atgādina zvaniņu ir regulārā šmucspaiņa peļķīte.

Pēc pāris dienām pie Dārzenes (I/U “Ieva” pārtikas veikals) parādījās ar bērna roku aprakstīta rūtiņu lapiņa, kas vēstīja apmēram tā :” Pazudis mazs suņuks, atsaucās uz vārdiņu Tobis, tālrunis un adrese.” Zemāk, no saņurcītas fotogrāfijas, manī raudzījās daudzcietušais Fragmentiņš.