Ir tāds burvīgs krievu rakstnieks Griškovecs, un viņam ir burvīga luga "Kā es apēdu suni". Par krievu čali, kad padomju laikos dien armijā, uz kuģa, un kopā ar viņu dienē korejietis. Un reiz korejietis no dienas krastā atnāk ar beigtu suni un saka, ka nu pagatavošot visiem savu nacionālo ēdienu. Visi viņu kaunina un izsmej, aicina suni aprakt krastā vai izmest aiz borta un likties mierā. Naktī krievs atrod korejieti noraudājušos stūrī, ka neviens viņu nesaprot. Krievs grib mierināt, uzaicina vēl vienu krievu, un viņi trijatā to suni sagatavo un apēd. Bet ēdot krievs pavisam skaidri iztēlojas, kā uz ielas iznāk veca tantiņa un trīcošā balsī sauc sunīti, vai mazs bērns raud spilvenā un ilgojas pēc sava Tobīša. Bet matrozis tikai ēd to suni un domā - garšīgs, velns.