22. jūnija rīts — optimisms [būs]
Piecēlos plkst. 10.41.

Gulēt vakar aizgāju plkst. 23.00.

Epic fail.

Tā ir sagadījies, ka manā rīcībā ir automašīna (no šī vakara). Ir tikai daži bet. Man negribas braukt uz laukiem... vienkārši negribas, es pat nezinu īsti kādēļ (tb, man šķiet, ka zinu gan...). Palikt šeit arī negribas. Ech... Es jau vakar vakarā nevarēju ne izlemt, ne izšķirties, ne... pat ne somu sakravāt, — vienkārši lauž un tāda kā dīvaina apātija — tāpēc tāda nenoteiktība :-)

Ko lai dara? Atliek tikai atkārtot "mantru" — dzīve ir skaista, es pieņemu sevi tādu, kāds es esmu; dzīve ir skaista, es pieņemu sevi tādu, kāds es esmu.

:-) (bez maz vai caur sakostiem zobiem)

Labi, rīta vingrošana (drusku atspiesties, drusku pietupties), duša, un putra pēc mirkļa manas domas daudz maz sakārtos konstruktīvā un optimistiskā gultnē. Tā vienmēr notiek. Ko ta ņuņņāt, dzīvot arī tomēr... patīk :-)

Šī diena jau vēl ir tikai sākusies, vēl tik daudz kas labs var notikt :-)