Svētdiena, pirmdiena
Nekas nemainās.

Sēžu, lasu internetus visu laiku. Visādas drazas. Ķermenis jau protestē — ceļgali dīc, kakls stīvs, acis nogurušas. Gulēt eju kaut kad starp plkst. 2 un 5 naktī. Ceļos tā ap plkst. 13.00. Neskrienu. Nebraucu ar velo. Neskatos filmas. Tikai lasu drazu. Lasu lasu lasu lasu lasu. Sēžu savā kurmja alā.

Svētdien bija negaidīti nejauša pastaiga, McDonalds saldējums un rums ar šņācošu kaķi. Sauciet mani par ūdensrozi.

Šodien nopirku alu "Optima Līnija", 0,5 litru pudele par Ls 0,29. Garšoja tīri pieņemami. Priekš kam pirkt dārgāku alu, ja viss, kas mani interesē, ir — pēc iespējas lētāka šmiga?

Rīt automašīnai beidzas tehniskā apskate. Automašīna ir servisā. Vajadzēja šodien piezvanīt uz servisu. Bet mani šausmīgi lauž to darīt.

Un vēl to niršanas sertifikāta anketu jāaizpilda — adresi un fotogrāfiju. Man pat ir tā fotogrāfija jau gatava. Bet lauž. Lauž.

Elementāri darbiņi šobrīd šķiet nepārvarami grūti. Nevaru saņemties pat šiem elementārajiem darbiņiem.

Gaidu, kad organisms, prāts iebrēksies "viss, pietiek!!!" un izmainīs manu dzīvi.

iTunēs ieķeksēju, lai skan viena un tā pati dziesma visu laiku. Man vairs nepatīk neparedzamība. Man vajag, lai skan kaut kas, ko es zinu. Lai atkārtojas patīkamas skaņas.

— — —

Vārdu sakot, gaidu, kad prāts, kad ķermenis izjutīs organisku vajadzību kaut ko darīt, kaut ko mainīt. Ja tas nenotiks, tad vienkārši nebūs lemts.

— — — 

Dīvainā kārtā jūtos katru dienu mazliet labāk un labāk. Ar katru dienu manī mazāk paliek vēlmes "rīt vajadzētu kaut ko mainīt"... jo ar katru dienu arvien vairāk apzinos, ka ne rīt, ne parīt, ne aizparīt nekas nemainīsies... Ilūzijas, kuras aizsedz skatu, izkūp gaisā...

— — — 

Darba nav un nemeklēju. Es nezinu, ko meklēt. Lai meklētu kaut kādu darbu, vajadzētu vismaz iemācīties no rīta piecelties... to es nespēju.