Trīs dienas ir eifōrija
Jau 3 dienas tāda kā eifōrija galvā — kvalitatīvās weekend’a košanas (pirmo reizi mūžā uz paģirām lāpījos un turpināju “kost”, ļoti interesanta un vērtīga pieredze — man) un neizgulēšanās rezultāts.

Īpatna sajūta. Viss ir jauki — tikai ir tā, ka redzu cilvēkus uz ielas un nevaru saprast, kur viņi visi un viņas visas tik determinēti dodas, kādi viņiem ir mērķi...

Ā, un ko darīt ar savu dzīvi, arī nevaru saprast. Variants “vienkārši nodzīvot” nez kāpēc neliekas (pietie)koši aizraujošs (-:

Vakar gribēju nodot asinis, kļūt par asins donōru (arī pirmo reizi mūžā), bet noskaidroju, ka pēc caurumu duršanas ausīs pusgadu asinis nodot nevar.

— — —

No pozitīvajām ziņām: šorīt piecēlos tikai mazliet nokavēti, tāpēc vārīju auzu pārslu putru, nebiju to darījis kopš pirmās reizes pēc ievākšanās :-) Savā paš-specifikācijā biju apsolījis, ka vārīšu putru rītos, bet aplauzos — tā sanāca ^_^

— — —

Jaunu sievieti seu šobrīd nemeklēšu — man nau laika pat seu, kur nu vēl otram cilvēkam. Tobiš laika man ir pārpārēm, bet tas laiks pazūd sīkumos un drazā!! Un vispirms dot ilūziju, ka laiks kaut kādām attiecībām būs, bet pēc tam aplauzt — nu kamōn, šitos variantus vairs neatkārtošu. Nekad.