piemēram katru dienu no matter what celties plkst 7.07 vai vispār neiet gulēt

tā saucamie "principi"

jo mūsu jau nav kā tādu, ir mūsu "modus operandus"i

strano

parasti es nežēlīgi piedzeros otrdienu vakaros

bet šoreiz tā ir pirmdiena

tad, kad tev (man) ir daudz šnabja, daudz cigarešu, bet tas neko nedod, dzer, pīpē, bet miega kōma tā arī neiestājas, tikai piesarkuši plakstiņi un ielogošanās Draudziņos un Feisītī bezcerīgās pazīstamu seju, jauku šīsvasaras piedzīvoto notikumu, jauku pazīšanos saulainu atmiņu prieka meklējumos

cik ilgi, cik ilgi...

šie garie, tievie pirksti, apvilkti ar sausu ādu...

deg sveces, silda sirsniņu

rīt būs paģiras, nežēlīgas, bet es iedzeršu 50 vai 100 gramus, iepīpēšu cīgu un iešu uz darbu un jutīšos laimīgs par to. jo esmu taisīts no gaļas.

"jāsagaida rītausma, tā tu, tāpat kā daudzi, pamodīsies vienatnē, varbūt ko,... tu sapratīsi" (c) L.L.L.

Šorīt mani atkal apciemoja mans mazais mīļais dēmoniņš.

Pamodos ap plkst. 8.00 pēc 8 stundu mierīga, astpirdzinoša miega, ieslēdzu gaismu, atvēru logu. Paģiru nebija, jo vakar izdzerta tikai viena alus bundžiņa.

Nolikos zem segas mazliet pasnaust. Tā nu gulēju nomodā 3 stundas, vienkārši skatījos, kā pa logu lido iekšā sniega pārslas, un nepakam nevarēju motivēt sevi piecelties.

Beigās pēc plkst. 12.00 tomēr kļuvu vertikāls, aukstais ūdens dušā noskaloja no manis nīgrumu, tagad ir daudz maz ok. Darbs atkal nokavēts, bez kāda iemesla, bet nu, ko lai dara. Jārāpo tālāk.

Bet vispār dzīve kā tāds karuselis, nauda tiek tērēta sazin kam, tikai ne vajadzīgajam un svarīgajam; tad vēl tā dzeršana, to jāpiebremzē, jo jūtu, ka drīz vai nu pats satraumēšos, vai arī kādu savainošu, vai arī pats no kāda noraušos, ja tā turpināšu. Un tā apburtā loka sajūta, ka dari ko darīdams, vienalga viss beigsies vienādi (un diemžēl ne pārāk labi).

Jebkurā gadījumā, tagad esmu ielicis sevī salātus, maizi, jogurtu un biezpienu; došos uz darbu, iespējams, ka kaut ko derīgu arī paveikšu.

Laukā sasnidzis sniegs, auksti. Kaut kā mani tas nesatrauc ne mazākajā mērā.

Griķi, šprotes, aliņš, The.Big.Bang.Theory.S05E09.The.Ornithophobia.Diffusion.HDTV.XviD-FQM.avi, aliņš, The.Simpsons.S23E05.HDTV.XviD-LOL.avi

Mēs visi nedarām lietas, kas citiem liekas pašaprotami izdarāmas (tik ļoti, ka dažreiz pat jāizdara cita vietā, ja pat(s|i) nez kādēļ neprotas); bet tas nekas, ka tik tiekam uz priekšu kaut kā — saskatām labo viens otrā.

Gulēt iešu plkst. 23.30 vai nedaudz pirms tam.

Rīt — nezinu. Neko. Vienalga :-)

Malējās 3 dienas sēžu savā istabā, nemaz negāju laukā uz ielas. Kaut kā galīgi negribas satikt cilvēkus. Nu, un es viņus nesatieku :)

Šodien izgāju vakariņot uz Hesburgeri (vēlu, 22.30), bet tikai tāpēc, ka virtuvē bija sapulcējušies jauki cilvēki, piepīpējuši un tā, nejutos tur pietiekoši komfortabli, lai vārītu makaronus.

Lai uzmundrinātu sevi, skatos visādus komēdijseriālus, kā piemēram Top Gear, The Big Bang Theory (Sheldon Cooper ir tik lielisks!), The IT Crowd. Filmiņas arī.

Pamazām izsīkst pārtikas krājumi. Tas ietekmē ēdmaņu. Aizvakar man bija vārīti apcepti makaroni ar sīpoliem un olu, vakar man bija vārīti apcepti makaroni ar olu. Šodien būtu bijuši vārīti apcepti makaroni bez olas, bet sk. otro paragrāfu. Arī sviests ir beidzies, auzu pārslu putrai šorīt liku klāt eļļu sviesta vietā. Garšoja mazliet dīvaini, bet ēdama bija. Ja tā turpināsies, tad man būs jāietur eļļas un tējas diēta :)

Gulēt eju ap 4-iem naktī (rītā), ceļos ap plkst. 13.00, vienmēr noguris un salauzts, bet pēc tam kaut kā atiet un paliek atkal labi.

Kurp ved šī taka? To es uzzināšu :)

— — —

Medicīniskais statuss (tīri interesei): kreisās kājas īkšķis sāp, uz kreisās pēdas paliels zilums, labais plecs mazliet sāp, nobrāzums uz zoda (divlatnieka lielumā) dzīst. Ātra atveseļošanās — mans organisms, atšķirībā no manis paša, strādā čakli kā bitīte.

Velo ir salabots — nomainīts priekšējais ritenis. Priekšējā dakša arī izrādījās nedaudz saliekta, bet nomaiņa nau nepieciešama.

Nez kurā brīdī vienaldzība kļūst par ļaunumu...

Jau 3 dienas tāda kā eifōrija galvā — kvalitatīvās weekend’a košanas (pirmo reizi mūžā uz paģirām lāpījos un turpināju “kost”, ļoti interesanta un vērtīga pieredze — man) un neizgulēšanās rezultāts.

Īpatna sajūta. Viss ir jauki — tikai ir tā, ka redzu cilvēkus uz ielas un nevaru saprast, kur viņi visi un viņas visas tik determinēti dodas, kādi viņiem ir mērķi...

Ā, un ko darīt ar savu dzīvi, arī nevaru saprast. Variants “vienkārši nodzīvot” nez kāpēc neliekas (pietie)koši aizraujošs (-:

Vakar gribēju nodot asinis, kļūt par asins donōru (arī pirmo reizi mūžā), bet noskaidroju, ka pēc caurumu duršanas ausīs pusgadu asinis nodot nevar.

— — —

No pozitīvajām ziņām: šorīt piecēlos tikai mazliet nokavēti, tāpēc vārīju auzu pārslu putru, nebiju to darījis kopš pirmās reizes pēc ievākšanās :-) Savā paš-specifikācijā biju apsolījis, ka vārīšu putru rītos, bet aplauzos — tā sanāca ^_^

— — —

Jaunu sievieti seu šobrīd nemeklēšu — man nau laika pat seu, kur nu vēl otram cilvēkam. Tobiš laika man ir pārpārēm, bet tas laiks pazūd sīkumos un drazā!! Un vispirms dot ilūziju, ka laiks kaut kādām attiecībām būs, bet pēc tam aplauzt — nu kamōn, šitos variantus vairs neatkārtošu. Nekad.