Pagātnes sūnas lai aug sūras
Gribēju pirms mirkļa kaut ko uzrakstīt par manu ceturtdienu un manu piektdienu (vakardienu un aizvakardienu, tātad), bet tad ienāca prātā, ka tā taču veca, sūnaina pagātne, kurai vairs galīgi nav nozīmes.

Iešu iepirkt mazliet pārtikas. Uz veikalu. Ingradientus auzu pārslu putrai. Pašas pārslas, tad vēl visādus riekstus un žāvētus augļus. Tā ir mana nākotne. Cilvēks, kurš pērk auzu pārslu putru, ir nākotnes bērns.

Bet patiesībā vienkārši vairs nevaru nosēdēt četrās sienās, gribas kaut ko, gribas kaut kādu darbību.