Optimistiski paņēmu mutē, bet nevarēju norīt *
Pamodos ap plkst. 8.00, bet līdz plkst. 10.50 vienkārši gulēju gultā un skatījos griestos. Man nav paģiru. Esmu izgulējies. Bet nevaru izrāpot no gultas. Where do I start, where do I begin? Where do I start, where do I begin?

Piecēlos. Iegāju dušā. Kritu pat tik zemu, ka siltā ūdenī. Noskalojos, protams, ar ledus aukstu, bet tomēr.

Ceru, ka izdosies izslēgt to smadzeņu daļu, kura domā par to, cik viss (es) esmu sačakarējies; ka varēšu vienkārši rakstīt savus kōduz darbā un nedomāt. Nedomāt. Nedomāt. Lūdzu.

Brokastis — ābols (šoreiz izvēlējos sarkano, nevis dzeltenīgi zaļo; es sapratu, ka, ja neņemšu sarkano, tad viss būs pilnīgā pakaļā un pasaule, kā es to pazīstu, sabruks; nez, ko par to teiktu Fredis Freids) un zivju eļļas kapsula.

Pēc dažām minūtēm (plkst. 11.45) došos uz darbu. Lai dižais Dža stāv man klāt un ļauj nedomāt, cik sapists viss/es ir, bet ļauj vienkārši mierīgi robotiski strādāt. Lūdzu. Lūdzu! Lūdzu!!!

* Zivju eļļas kapsulu; viss beidzās labi: uzdzēru glāzi ūdens.