Es šobrīd vēlos ēst ābolu.

31. oktobrī ierakstīju: "Un ja nu man šodien izdodas manu prāta enerģiju neiztērēt pa lielai daļai internetu lasīšanā un drazā, bet gan čaklā, interesantā darbā? Tas attālinātu mani no eksistencālās kraujas malas un padarītu mani laimīgāku."

Arī šodien tas ir aktuāli. Izdosies!?... uzvarēt distrakciju. Attīrīt garu no nevajadzīgās informācijas drazas.

— — —

Šorīt nogulēju visu, ko varēju, piecēlos plkst. 10.30.

— — —

Pašdefinējošie jautājumi: "Kas manī slikts?" pret "Kas manī labs?"
Dažādi skatu punkti uz vienu un to pašu "ainavu". Viens ved uz bēdām un iznīcību, otrs — uz laimi un prieku.

— — —

Ēdu ābolu. Bauda tik daudzos līmeņos: lieliskā forma, acīm patīkamā krāsa, burvīgā smarža, mīkstuma sulīgais gardums, serdes plēksnīšu pieskāriens, sēkliņu īpatnējā piegarša — nezin kādēļ šodien to izjutu kā vēl nekad :-)

Pamodos ap plkst. 8.00, bet līdz plkst. 10.50 vienkārši gulēju gultā un skatījos griestos. Man nav paģiru. Esmu izgulējies. Bet nevaru izrāpot no gultas. Where do I start, where do I begin? Where do I start, where do I begin?

Piecēlos. Iegāju dušā. Kritu pat tik zemu, ka siltā ūdenī. Noskalojos, protams, ar ledus aukstu, bet tomēr.

Ceru, ka izdosies izslēgt to smadzeņu daļu, kura domā par to, cik viss (es) esmu sačakarējies; ka varēšu vienkārši rakstīt savus kōduz darbā un nedomāt. Nedomāt. Nedomāt. Lūdzu.

Brokastis — ābols (šoreiz izvēlējos sarkano, nevis dzeltenīgi zaļo; es sapratu, ka, ja neņemšu sarkano, tad viss būs pilnīgā pakaļā un pasaule, kā es to pazīstu, sabruks; nez, ko par to teiktu Fredis Freids) un zivju eļļas kapsula.

Pēc dažām minūtēm (plkst. 11.45) došos uz darbu. Lai dižais Dža stāv man klāt un ļauj nedomāt, cik sapists viss/es ir, bet ļauj vienkārši mierīgi robotiski strādāt. Lūdzu. Lūdzu! Lūdzu!!!

* Zivju eļļas kapsulu; viss beidzās labi: uzdzēru glāzi ūdens.

Apēdu sarkanu, kraukšķīgu, saldskābi garšīgu ābolīti.
Tas uzlaboja manu garastāvoklīti.

=)