qgmr101 ([info]qgmr101) rakstīja,
@ 2011-03-23 22:15:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Entry tags:apgaismība, atziņa, prokrastinācija

Prokrastinācija
Šodien sapratu: man prokrastinācija nav mazliet kaitīgs, bet būtībā nevainīgs slinkumiņš ar jocīgu nosaukumu. PROKRASTINĀCIJA MANI NOGALINĀS. Fiziski.

Nolēmu lietas labā kaut ko tomēr darīt un nepieļaut augstākminēto scenāriju.



Tagad, kad žurnāla “Rīgas laiks” 2011. gada marta numurā ir publicēts raksts par prokrastināciju, droši vien puse no tā lasītājiem uzskata sevi par prokrastinētājiem. Mani ar terminu “prokrastinācija” iepazīstināja [info]src jau pirms vairākiem gadiem. Toreiz palasīju par prokrastināciju un veidiem, kā ar to cīnīties; kaut ko mēģināju pasākt no tā visa, taču ne pārāk nopietni. Man dzīvē bija nopietnākas problēmas, ar ko cīnīties, un svarīgākas lietas, uz ko tiekties — vismaz toreiz man tā šķita. Little did I know...

Tātad, pirms 4 nedēļām sāku strādāt algotu darbu kādā uzņēmumā. Pirmās 3 nedēļas bija daudz kas jauns jāapgūst; varētu teikt, ka bija grūti — taču patiesībā katru dienu mājās nācu labā noskaņojumā un gandarīts par paveikto. Darba vietā godīgi strādāju, nevienu reizi pat neatvēru ar darbu nesaistītus internetus! Līdz pagājušajai nedēļai.

Pagājušonedēļ sāku darbu pie darba uzdevuma, kurš bija [mazliet] sarežģītāks par iepriekšējiem. Tāds, kur vajag padomāt un paanalizēt mazliet, nevis tikai mesties no viena gala klāt un haotiski darbojoties satapināt. Vispirms gāja labi... tad sāku prokrastinēt. Lasīt internetus (gan ne no darba datora, bet no mobilā telefona, bet tam nav nozīmes), avīzes, kaut ko par programmēšanu (kas nav vajadzīgs tekošā uzdevuma izpildei). Bojājās garastāvoklis. Nevarēju vakarā aizmigt, no rīta piecelties.

Šodien vispār piecēlos ļoti vēlu, plkst. 8.43. Atnācu uz darba vietu, tur atkal prokrastinēju. Garastāvoklis nokritās vispār zem nulles, smagi zem. Vārdu sakot, sapratu, ka viss ir slikti; ka dzīvē nekad neko nesasniegšu; pilnā nopietnībā apsvēru iespēju vienkārši piecelties, iziet no biroja, aiziet mājās un nospiest sev “off pogu” (es negribu rakstīt vārdu “pašnāvība”, jo acīm redzot tomēr nopietns pašnāvnieks neesmu — nopietnie pašnāvnieki guļ slimīcu palātās vai arī kapiņos).

Apzinājos, cik man ir gadu. Apzinājos, ko esmu [ne]sasniedzis manā dzīvē. To, ka man nekad nekam nav laika, kaut gan es tik maz ko paveicu. Ka man pat jauki ceļojumi uzlaboja garastāvokli tikai uz to brīdi, kad ceļoju; atgriežoties mājās, vienmēr jau pēc dažām dienām kļuva sliktāk, nekā pirms aizbraukšanas. Ka es tik reti esmu “tagad un te”, ka domas praktiski vienmēr ir citur. Ka man pietrūkst laika komunikācjai ar cilvēkiem, kuri man patīk (un kuriem patīku es). Ka bieži palieku tikai zemākajā, eksistenciālajā esības un domu līmenī. Radās jautājums: bet kāpēc? Kāpēc tā?

Atskatījos pagātnē. Atcerējos dažas lietas... Rētas, ko man cirtusi prokrastinācija.
— Pamatskolā mājas darbus vienmēr pildīju dienā pirms nodošanas, vēlu vakarā.
— Vidusskolā mājas darbus vispār pildīju tikai tajos priekšmetos, kur pasniedzēji tam stingri sekoja. Dažos priekšmetos bija demokrātija, pasniedzēji nelika obligāti uzrādīt mājas darbus. Pirms izlaiduma eksāmeniem negatavojos, tīrais brīnums, ka vispār noliku. Un visu laiku atceros, ka mani par to mežonīgi grauza sirdsapziņa. Pats nesaprotu, kā es pabeidzu vidusskolu kā 4. labākais no 20, kaut gan tupi bija tikai kādi 6 klasesbiedri...
— Augstskolu nomocīju līdz 3. kursa vidum, tālāk netiku. Jo pat tad, kad biju staigājis uz visām lekcijām, nevarēju piespiest sevi izpildīt mājas darbus vai sagatavoties kontroldarbiem. Rezultāts — likumsakarīgs.
— Darbs... Ō, tas ir atsevišķs stāsts. Vārdu sakot, katrā no darba vietām man pamazām sakrājās visādi neizdarīti darbi; kad nasta kļuva [šķietami] nepanesama, tad gāju projām... Jocīgi, ka teiksim iepriekšējā darba vietā mani tomēr uzskatīja par visnotaļ labu darbinieku...
— Attiecības ar sievietēm... vārdu sakot, pirmo mīlestību zaudēju, jo nevarēju piespiest sevi uzrakstīt atbildes uz viņas vēstulēm. Vai aizbraukt ciemos (viņa dzīvoja citā pilsētā).
— [Izjukusī] Laulība: same story. Man nekad nebija pietiekoši laika, ko pievērst mīļotai sievietei, jo viemēr bija nepadarīti darbi... Atceros kaut vai visas tās pavirši dīvainās dāvanas jubilejās vai to vispār neesamību — jo vienmēr dāvanu iegāde tika atlikta uz pēdējo brīdi, tāpēc kaut ko jēdzīgu iegādāties sanāca reti. Ļoti reti. Patiesībā labi, ka šis murgs (manai ex. sievai) nu ir beidzies.
— Nauda: man nekad nebija pietiekoši daudz naudas. Jo nebija laika, lai padomātu, kā nopelnīto tērēt prātīgāk. Vai, teiksim, palielināt ienākumus, strādājot efektīvāk...
— Tagad, kad 7 mēnešus biju bezdarbnieks... varētu padomāt, ka viskautko padarīju, viskautkur aizbraucu (nauda taču būtībā bija), viskautko derīgu iemācījos (laiks taču bija). Bet nē. Pat istabai sienas sadūšojos nokrāsot tikai decembrī.
— Konkrēts piemērs no neseniem laikiem. Trips uz Liepājas Fontainfestu 2010. gada augustā. Man bija 4 stundas, lai saliktu pāris somas... tas tika darīts malējās 15 minūtēs...
Sarakstu varētu paturpināt, bet pietiks. Aina skaidra.

To visu vienmēr pavadīja sirdsapziņas mokas. Vienmēr man virs galvas ir vijies nepadarīto darbu melnais mākonis. Man pat daži sirmie mati radās ne jau kādu ārēju pārdzīvojumu dēļ, bet tāpēc, ka kārtējo reizi kaut ko biju nokavējis un par to šausmīgi stresoju.

Šī nav pirmā reize, kad ir samilzuši nepadarītie darbi un dzīve šķiet pārāk grūta, lai to turpinātu dzīvot. Tā man ir bijis regulāri, jau no pamatskolas laikiem, no laika, kad man parādījās kaut kādi pienākumi...

Tātad šodien pēkšņi atausa doma, skaidra un skaudra kā salta ziemas diena: prokrastinācija mani nogalinās, agrāk vai vēlāk. Vai nu ar badu (jo izlidošu no visiem darbiem un man nebūs ko ēst), vai arī kārtējā izmisuma brīdī pats sev ko nodarīšu.

Pirms tam, kā jau rakstīju augstāk, prokrastināciju nebiju uzskatījis par manu nopietnu problēmu. Tagad man tas izskatās savādāk.

Sapratu, ka prokrastinācija nav kuriozs fenomens, slinkumiņš ar citu vārdu... bet gan reāla problēma, kas rada zaudējumus: gan materiālus, gan morālus.

Par laimi, ar prokrastināciju un tās radītajām sekām var cīnīties. Palasīju materiālus par to. Šoreiz tā nopietni. Jāstrādā ir 2 virzienos:
1) Ir iespējams samazināt zaudējumus, ko rada prokrastinācija (apārstēt sekas). Metodes: GTD, Pomodoro, utt.
2) Ir vēlams atrast prokrastinācijas rašanās cēloņus (parasti to rada dziļākas problēmiņas, psiholoģiskas štelles) un tikt ar tiem galā. Varbūt sadūšošos aiziet pie psihologa / psihoterapeita... nekad neesmu pie tādiem speciālistiem bijis, es vispār neko no ārstiem nesaprotu...

Ja es nepilna gada laikā varēju noskrieto distanci no 1 kilometra palielināt līdz 21, tad gan jau spēšu tikt galā arī ar prokrastināciju. Tikai regulāri jādarbojas, tāpat kā skriešanas treniņos. Panākumi būs. Ne uzreiz, bet noteikti būs.

Tagad jūtos labāk. Jo zinu, ka jau rīt (šodien!) nevis pārmetīšu sev par slinkumu, bet gan mērķtiecīgi trenēšos pārvarēt prokrastināciju.


P.S. Šim ierakstam vairāk ir informatīvs raksturs. Šobrīd jūtos labi.



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]celies
2011-03-24 08:46 (saite)
Man ir aizdoma, ka saknes atlikšanai ir izglītības sistēmā. Iespējams, esi nosaucis īsto apstākli - `kad uzdevumi paliek drusku sarežģītāki`.
Varbūt, tas, kas nav iemācīts, ir padoma prasīšana. Ir iemācīts - vai nu tiec pats galā, vai nu netiec. Bet nav iemācīts teikt "zini, mani ir grūtība, vai tu nezini, kā to varētu atrisināt?"
Es arī pazīstu atlikšanu, vienīgi dzīve nav mani tik smagi dauzījusi.

Re! re! Skriešana māca! Viena no noderīgākajām lietām, ko skriešana iemāca. Brīnumi (tādā nozīmē) nenotiek, viss panākams ar neatlaidīgu darbu. Un tā ticība pārnesās no skriešanas arī uz citām dzīves sfēram.

Psihologi ir laba lieta, veselu 1 reizi biju :). Bet kā atrast īsto, tas gan... Pajautā, pameklē pēc atsauksmēm.
Varbūt kļūdos, bet šķiet, ka vienā rāvienā šito štelli neizārstēs. Bet ar laiku gan.

(kāpēc atlikšanu saukt par prokrastināciju?)

(Atbildēt uz šo)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?