Man ir aizdoma, ka saknes atlikšanai ir izglītības sistēmā. Iespējams, esi nosaucis īsto apstākli - `kad uzdevumi paliek drusku sarežģītāki`.
Varbūt, tas, kas nav iemācīts, ir padoma prasīšana. Ir iemācīts - vai nu tiec pats galā, vai nu netiec. Bet nav iemācīts teikt "zini, mani ir grūtība, vai tu nezini, kā to varētu atrisināt?"
Es arī pazīstu atlikšanu, vienīgi dzīve nav mani tik smagi dauzījusi.

Re! re! Skriešana māca! Viena no noderīgākajām lietām, ko skriešana iemāca. Brīnumi (tādā nozīmē) nenotiek, viss panākams ar neatlaidīgu darbu. Un tā ticība pārnesās no skriešanas arī uz citām dzīves sfēram.

Psihologi ir laba lieta, veselu 1 reizi biju :). Bet kā atrast īsto, tas gan... Pajautā, pameklē pēc atsauksmēm.
Varbūt kļūdos, bet šķiet, ka vienā rāvienā šito štelli neizārstēs. Bet ar laiku gan.

(kāpēc atlikšanu saukt par prokrastināciju?)