Šorīt gāju uz darba vietu un uz taciņas ieraudzīju nelielu, mirušu dzīvnieciņu. Pele. Neliela, beigta pele.

Un man kļuva tik labi un patīkami ap sirdi. Pelīte piedzima, rosījās, varbūt mazliet cieta, un nomira. Es esmu dzīvs.

Tobrīd pēkšņi man kļuva TIK ĻOTI skaidrs, ka es vēlos mazliet parosīties, kamēr esmu dzīvs.

Ļoti uzskatāms piemērs.

Tāds kā mikroapgaismības brīdis.

Pēc tam jau piemirsās, tikai tagad -- pirms gulētiešanas -- atcerējos.

Šodien sapratu: man prokrastinācija nav mazliet kaitīgs, bet būtībā nevainīgs slinkumiņš ar jocīgu nosaukumu. PROKRASTINĀCIJA MANI NOGALINĀS. Fiziski.

Nolēmu lietas labā kaut ko tomēr darīt un nepieļaut augstākminēto scenāriju.

( Kā es nonācu pie šādiem secinājumiem. Un ko darīšu. )

P.S. Šim ierakstam vairāk ir informatīvs raksturs. Šobrīd jūtos labi.