Jēgas nau — ir kaifs
Nu labi, nau jēgas gausties. Kaut kādā veidā jāpamanās izdabūt no visa doto lielumu kopuma izvilkt eksistencei nepieciešamo jauko dolbīšanos. Jo ir daudz kas labs.

Jāpaskatās uz sevi racionāli, kā uz pētījumu objektu.

* * *

Par to, ka dzīvei jēgas kā tādas nau, tas jau ir skaidrs. Dzīvite ir tāds absurds tripiņš no dzimšanas (ieņemšanas) līdz sapūšanai kapiņā.

Taču ir paveicies — cilvēka smadzenes ir uzbūvētas tādā veidā, ka daudzas darbības izraisa patīkamu jušanu, jauku sajūtu — siltums, ēšana, sesks, sekss pirmajā līmenī; tad vēl kaut kā sasniegšana un atzinība citu acīs attiecīgi nākošajos līmeņos.

Kā izdzīvot sociopātam? Sociopātam riebjas cilvēki. Taču iegūt labumus (ēdienu, mantas) no cilvēkiem gribas. Tad nu viens ceļš ir būt krutam (ķipa Dr. Hauss) specam, otrs ceļš ir iemācīties emulēt (imitēt, notēlot) parasta cilvēka uzvedību. Lai būtu kruts, vajag talantu, tas nau visiem dots. Vispār interesanta tēma, bet citreiz.

* * *

Principā, paskatoties uz sevi no saprāta augstumiem, analizējot mani ar racionālas loģikas palīdzību, ir viegli nodefinēt, ko man darīt. Iet laicīgi gulēt. Laicīgi piecelties. Pavingrot/paskriet. Brokastot. Tad — laiks kādām derīgām nodarbēm (šobrīd — dzīves vietas sakārtošana, datņu sakārtošana datorā, utt. utml). Tad — pusdienas. Pēc pusdienām mazliet izklaides un tad vakara darbīgais cēliens. Vēlāk — gulēt iešana.

Askēze un liekā atmešana, ritms un saprāts, prāta attīrīšana ir (varētu būt) mans glābiņš.

* * *

Es tikai nesaprotu, kāpēc tā nesanāk. Laikam neesmu racionāls un lōģisks. Tur tā neveiksme.