Vakardienas vakariņas atceros tā aptuveni, bija kaut kas ar rīsiem! Ā, bija arī gurķu salāti, kuri sanāca diezgan neēdami.

Bez šaubām labāk ir tagad, lai gan mazliet smieklīgi, ka pēc visiem šiem gadiem esmu atgriezies turpat augstskolā, burtiski tajos pašos gaiteņos. Ap 25-28 bija labi, bet tas bija tāds bezmērķīgas bezrūpības laiks. Nebija rūpju, bet nebija arī īsti jēgas – tagad šajā aspektā ir bik uzlabojumi, hehe.

Vidējas nozīmes nožēla? Hmm, tāda vidējas nozīmes nožēla man par to, ka studiju laikā nedevos kādā apmaiņas programmā vai uzreiz turpināt kaut kur ārpus Latvijas mācīties (es gan pamanījos pēc 2. vai 3. trešā kursa vasarā aizbraukt uz ASV un tur Minesotas Universitātē pamācīties vasaras kursu literatūrā, bet tas kaut kā likās par īsu). Tas apmēram sakrīt ar to, ko domāji par vidējas nozīmes nožēlu?

Pēdējais lielais prieks – šķiet, 4½ dienas Londonā šovasar kopā ar meitu! (Toties, kad parēķināju, ka iepriekšējo reizi Londonā biju bijis pirms 23 gadiem, tad sajutos makten vecs...)