Pēdējos gados esmu piefiksējis, ka vai nu a) reti sapņoju, vai arī b) reti atceros sapņus. Šonakt tātad viens no a) retajiem sapņiem, kuru b) atceros. (Mēģinu saskatīt jēgu un loģiku tai teikumā, bet laikam neiespringšu.)

Dziedāju Latvijas himnu un biju tik aizgrābts, ka man asaras bira pār vaigiem un brīžiem lūza balss. (Tagad es esmu aizkustināts par šo savu izpausmi.) Un notika tas kādā krustojumā manā dzimtajā rajonā. Krustojums ir ievērojams ar to, ka tur bieži notiek avārijas un tur blakus atrodas bārs, kur norisinājušies daži labi manas dzīves pavērsiena punkti. (Vai punkti var noritēt?)

Tagad es mēģināšu atrast kādu vidēji labu līdz sūdīgu filmu (bet, kas paradoksāli, tādu, kas man varētu nedaudz patikt, lai izvilktu līdz beigām). Lieku "cerības", ka Rise of the Planet of the Apes nebūs pārāk laba. Sucker Punch varētu man nepatikt un/vai apnikt.

Papildināts 5,5 h vēlāk. Noskatījos "Year One", nu ritīgs facepalm tipa mūvijs. 4 no 10.