Šodiena - paģiru diena. Nēnu, it kā visu atceros, bet tomēr tāda sajūta, ka sagāzti kaut kādi podi, par kuriem es nezinu.

Kā nesen rasbainieks atzina, "Rīga aiznes" (vai kā nu tur bija) :) ar domu, ka kaut kur dodoties, nevari zināt, ar ko tas viss beigsies. Nez, varbūt tāds režīms ir ieslēgts uz visu dzīvi, bet Rīgā tas tiešām ir jūtams.

Vakars sākās Purvciemā, kur paskatījāmies filmu par sportu, tenisa sportu. "Vimbldona" saucas. Man jau patīk Kirstena Dansta, kura, izrādās, ir jaunāka nekā es domāju (vai arī es esmu vecāks nekā es domāju). Patika piemeklētais saundtreks jau no pirmajiem kadriem, kad bija skaidrs, ka filma ir jāuztver nedaudz attālināta no reālās dzīves. To paturot prātā, viss bija okej. 7/10, ne vairāk.

Tālāk devos uz Pārdaugavu pie čomiem, bet, piebraucot pie bāra, bija skaidrs, ka es nevēlos tur palikt - tam tieši blakus bija nobraukts cilvēks. Eh, tāda ir dzīve. Mierināju sevi ar domu, ka mana palīdzība tur nav nepieciešama, cilvēki bija apkārt un runāja pa telefonu. Bet uzdzīvot 10 m no nelaimes vietas, tas ir kā glaudīt pret spalvu. Vēl izbraucot no Purvciema man jau bija skaidrs, ka nav labi - sniga tā, ka logu tīrītāji netika līdzi, apauguši ar sūnām pa ilgstošo sausumu, bet auto lukturi izgaismoja pavisam maz. Eh, gājēji, atstarotāji - kāpēc jūs nedraudzējaties?

Tā nu sasēdināju savus draugus mašīnā un devāmies, kur acis rāda. Ideja par biljardu pārtapa idejā par boulingu, bet tad mūs pārsteidza fakts, ka ceturtdienās nekas sakarīgs netiek piedāvāts - darbalaiki ir dzelžaini un agri beidzas. Tad ideja par boulingu atkal pārtapa idejā par biljardu un kaut kādu nenosakāmu laika posmu pavadījām, dauzot bumbas. Pamanījāmies gandrīz sakasīties senas draudzības vārdā, bet tie tādi dzīves sīkumi. Azarta pamodināšanai ierosināju, ka zaudētājs maksā nākamo raundu, un, protams, pats zaudēju.

Tad nakts mūs aiznesa uz pelmeņu restorānu, kur viss, protams, tik garšīgs, tik garšīgs...

Nākamais atskaites punkts gan ir precīzi nodokumentēts - pulksten 2:01 es esmu zvanījis taksim un līdz ar to trīs iedzēruši veči tika nogādāti ceļojuma sākumpunktā - tai pašā bārā. Diskusijas ar draugu draugiem mani neielīksmoja, diskusijas ar cilvēkiem, kurus agrā bērnībā uzskatīju par draugiem, man izraisīja nulle emociju, bet diskusijas ar dažiem citiem attāliem paziņām gandrīz sāka vilkt uz klopi, kad pienāca atklātības (m)irklis un es sāku uzzināt, ko par mani esot domājuši vidusskolā. Nekas jauns, bet kāpēc tas ir jābāž sejā?

Arī vakara noslēgums ir dokumentēts telefonā - 5:33 es esmu nosūtījis īsziņu "Ar labunakti". Hmm.

Pamodos ar sāpošu galvu un aizsmakušu kaklu. Tā lūk.