Es, starp citu, vienu vakaru tā ap pusnakti pie -21 °C vizinājos apkārt, lai nebūtu pašam jākāpj ārā aukstumā un lai auto neiesaltu. Nu labi, labi, vienkārši vizinājos, bet tad uz Jūrmalas šosejas pie Spices ieraugu vienu gājēju, uz kuru gribēju mazliet padusmoties par iešanu pa šoseju bez atstarotāja, bet, kad pamanīju, ka viņa stopo, dusma pārgāja un iestājās doma par pasaules glābšanu. Protams, apstājos, pateicu, ka neesmu taksis (to viņa jautāja!), un, lai mana vizināšanās iegūtu jēgu, aizvedu viņu līdz pašām mājām Jūrmalā, Lielupē, netālu no Akvaparka. Pirmo reizi mūžā iebraucu Jūrmalā, ignorējot caurlaides pirkšanas obligātumu, un jau pirmajā krustojumā VISS pilns ar policistiem un policijas auto. Nez kāpēc, bet es un mans auto izskatījāmies pēc godīgiem pilsoņiem un izspruku sveikā no Lielā Bargā Soda.

Bet vispār par to stopotāju es sāku stāstīt tāpēc, ka viņa, protams, bija nosalusi un tai ceļā no Spices līdz Lielupei par visu ko vārījās. Teica arī, ka esot slima, un varbūt vīruss vai gripa, varbūt vīruss vai varbūt gripa, un labāk viņa neelpošot manā virzienā. Nu un tā tālāk.

Kad šorīt pamodos Ventspilī no biedra markiza zvana, kas līdz ar to uzreiz atrisināja pirmo problēmu sērijā "Kur ir visas manas mantas?" - pats no sevis bija atradies telefons, es mazliet padomājis (un apģērbies), tenterēju uz veikalu pēc minerālūdens un uz auto pēc zobu birstes. Laikam jau pie vainas bija kaklasaites neuzlikšana un krekla žaketes neaizpogāšana, jo īsajā tenterējumā no punkta A uz punktu Veikals sajutos dikti nevesels. Kas to lai zina, tikpat labi pie vainas bija tas pats apstāklis, kas lika manai galvai justies kā mazam ķieģelītim. Vai kā spainītim. Nu, vienalga, īsāk sakot, bija neliela nelielītiņa poha.

Nē, es neskatījos Eirovīziju. Toties tusēju nepilnu kilometru no tās svarīgās vietas, kur notika šis svarīgais E-notikums. Pa dienu pasitu klaču ar pasniedzējiem, bet vakarpusē... Vakarpusē mēs ar studiju biedriem, draugiem, radiem un kaimiņiem okupējām kādu restorāniņu Pārventā, kur pa galvu no vietējiem nedabūjām, toties labi paēdām un tapām labi apkalpoti. Mmm, oficiante glīša tur... :) B33 vai P32, neatceros, kā to vietu sauc. B52 tiešām nebija.

Tā kā strauji tuvojas nakts, man jāsāk apsvērt doma par plānotā romāna "Kā es vakar un šodien tusēju Ventspilī" saīsināšanu. Nepastāstīts paliks stāsts par Džeimsa Bonda mūzikas uzlikšanu automašīnā tā, ka sit tumbas ārā, un sekošanu neko nenojautošiem draugiem. Pastāstīts varētu tapt īsais stāstiņš par atpakaļceļā novērotajām sniega vērpetēm uz ceļa: vējš + sniegs + autoceļš Ventspils-Rīga = inčīgs skats, kā pār sauso lielceļu tiek pūsts sniegs no ceļa vienas puses uz otru pusi. No gaisa jau nekas nekrita šajās dienās.

Nu, īsi sakot, vīkends pa rubli, lai gan sestdienas rītā biju dusmīgs uz sevi - kurš muļķis iedomājas, ka pie -15 ar ūdens spainīti un birstīti izdosies pašam nomazgāt auto stiklu benzīntankā? Kamēr viņš laimīgs berž putnu sū no viena stūra, tikmēr viss pārējais stikls ātri ātri pārklājas ar biezu ledus kārtu.