Bet vispār par to stopotāju es sāku stāstīt tāpēc, ka viņa, protams, bija nosalusi un tai ceļā no Spices līdz Lielupei par visu ko vārījās. Teica arī, ka esot slima, un varbūt vīruss vai gripa, varbūt vīruss vai varbūt gripa, un labāk viņa neelpošot manā virzienā. Nu un tā tālāk.
Kad šorīt pamodos Ventspilī no biedra markiza zvana, kas līdz ar to uzreiz atrisināja pirmo problēmu sērijā "Kur ir visas manas mantas?" - pats no sevis bija atradies telefons, es mazliet padomājis (un apģērbies), tenterēju uz veikalu pēc minerālūdens un uz auto pēc zobu birstes. Laikam jau pie vainas bija kaklasaites neuzlikšana un
Nē, es neskatījos Eirovīziju. Toties tusēju nepilnu kilometru no tās svarīgās vietas, kur notika šis svarīgais E-notikums. Pa dienu pasitu klaču ar pasniedzējiem, bet vakarpusē... Vakarpusē mēs ar studiju biedriem, draugiem, radiem un kaimiņiem okupējām kādu restorāniņu Pārventā, kur pa galvu no vietējiem nedabūjām, toties labi paēdām un tapām labi apkalpoti. Mmm, oficiante glīša tur... :) B33 vai P32, neatceros, kā to vietu sauc. B52 tiešām nebija.
Tā kā strauji tuvojas nakts, man jāsāk apsvērt doma par plānotā romāna "Kā es vakar un šodien tusēju Ventspilī" saīsināšanu. Nepastāstīts paliks stāsts par Džeimsa Bonda mūzikas uzlikšanu automašīnā tā, ka sit tumbas ārā, un sekošanu neko nenojautošiem draugiem. Pastāstīts varētu tapt īsais stāstiņš par atpakaļceļā novērotajām sniega vērpetēm uz ceļa: vējš + sniegs + autoceļš Ventspils-Rīga = inčīgs skats, kā pār sauso lielceļu tiek pūsts sniegs no ceļa vienas puses uz otru pusi. No gaisa jau nekas nekrita šajās dienās.
Nu, īsi sakot, vīkends pa rubli, lai gan sestdienas rītā biju dusmīgs uz sevi - kurš muļķis iedomājas, ka pie -15 ar ūdens spainīti un birstīti izdosies pašam nomazgāt auto stiklu benzīntankā? Kamēr viņš laimīgs berž putnu sū no viena stūra, tikmēr viss pārējais stikls ātri ātri pārklājas ar biezu ledus kārtu.