Neviens jau neteica, ka dzīve būs viegla. Vai bez sāpēm. Vai arī, ka darbs būs all fun. Kāpēc es to rakstu? Neviens nav miris (vismaz ne šodien, vismaz ne no man zināmajiem cilvēkiem, tfu, tfu, tfu), neviens nav pamests (oh really?), neviens nav atlaists no darba (diez kā es jūtos, ejot uz darbu slimības lapas laikā?). Ok, pietiks gvelzt aplinkus.

Noskatījos "In Her Shoes". Ja godīgi, biju gaidījis ko sliktāku. Biju gatavs vēl pirms filmas skatīšanās uzrakstīt iznīcinošu recenziju (kas es kaut kāds NN?). Varbūt arī aktierspēle brīžiem - vismaz sākumā, kamēr nebiju iegrimis sižetā - likās neveikla. Varbūt arī scenārijs likās sieviešu spēlītes - mūžīgā attiecību skaidrošana 'n'stuff. Varbūt arī brīžiem likās, ka tas ir uzrakstīts un nospēlēts un norežisēts, kā ar mieru (tfu, kā es tā varēju pārrakstīties, Mister Freid?) kā ar mietu pa pieri - šeit mēs tagad parādām, cik viņas ir līdzīgas, kā no vienas ģimenes. Sapratāt? Drošības pēc - Bum, vēlreiz pa pieri. Šeit mēs tagad parādām, kā cilvēks ir mainījies. Bum! Bet kopumā es tā vērtēju - ja lika man padomāt, kaut vai aizdomāties par pilnīgi kaut ko citu, tad tas miets ir trāpījis.

Izgāju uzpīpēt. Kā vecos labos laikos. Kraukšķīgs sniegs. Manis paša iebraukātas sliedes pagalmā. Apkārt viss kluss, nevienas mašīnas uz ielas, tikai kaut kur tālu tālu kaut kādi neizšķirami Rīgas trokšņi.

Kas bija tāds, ko es vēl gribēju uzrakstīt? Neko tādu dziļi personīgu, nē. Dienasgrāmatai ir tikai divas opcijas - vai nu tu to raksti publiski, vai raksti kladītē pats sev.

Vakar man bija gatava vesela koncepcija. Koncepcija garam ierakstam par tādu vienkāršu muļķību kā iešanu dušā ar brillēm. Es to koncepciju izdomāju dušā; kamēr mazgājos; bez brillēm. Man būtu vesela sērija ar īsiem ierakstiem (nē, nevis daudziem īsiem, bet vienam garam, kur būtu apkopoti daudzi īsi ieraksti), kur katrs būtu par vienu un to pašu, par to, kā es gandrīz gāju dušā ar brillēm. Tur nu es varētu izvērsties. Izvērsties ar dažādiem standartcibojumiem - nu, jūs taču esat ievērojuši, ka cibā puksti mēdz būt pēc kaut kādas šnites. OMGLOLWTF brilles dušā 101, dude. Ai, pofig.

Hehe, atcerējos, kā šodien gandrīz sakūdīju kādu autoru uz rupjību iekļaušanu kādā darbā. Varbūt arī sakūdīju, tad jau redzēs. Sava darba specifikā pārāk neiedziļināšos, ok?

Ziniet ko - šim ierakstam visu laiku fonā vajadzēja skanēt tādai standarta Holivudas filmu mūzikai. Hans Zimmer, ja nemaldos. (Jā, jā, es jau neesmu nocieties, un tūlīt internetā sameklēšu. Ja ne YouTube video, tad vismaz viņa īsto vārdu.) Nepagāja ne pusminūte, kā es atradu IMDb lapu - Hans Zimmer. Bet tas filmu saraksts nepalīdz man izdomāt, kas tā ir par mūziku un kas tā ir par filmu, kuras mūzika man skan galvā, kā es šo rakstu. Saderam, tas nemaz nav Hans Zimmer, kas man skan galvā. (Es atgriežos pie meklēšanas. Vikipēdija mani izglābs.)

Lai gan pa tām pāris minūtēm, ko es pavadīju, pētot palielo kategoriju Film score composers, man likās, ka nemūžam to neatradīšu, tomēr čujs puhs un ņoņa :) es gribēju teikt - čujs, ņuhs un poņa man pateica priekšā, ka jākliko uz saites, kur norādīts necilais vārds un uzvārds Thomas Newman. Un tā mūzika, kas man skan galvā, ir no filmas ar latvieša mēlei neizrunājamo nosaukumu The Shawshank Redemption. Šeit ievietojiet kādu pusstundas pauzi, kamēr es skatos YouTube filmiņas ar fragmentiem no filmas. [Piezīme, kamēr skatos dažādus video: Nu, protams, ka es neatradīšu to konkrēto mūzikas gabalu, kas man skanēja galvā. Un ap šo brīdi es jau esmu aizmirsis, pēc kā man bija jāklausās.]

Atkal esmu neglābjami sapiņķerējis kārtējo ierakstu.

Pārgāju uz citu taktiku. Amazon.com ir pieejami fragmenti. Trešais gabals, "New Fish", ir diezgan tuvu. Septītais gabals, "Brooks Was Here", ir vēl tuvāk. Piecpadsmitais gabals, kuru tikpat labi varēja nodēvēt "Apčī", bet kuru patiesībā nosaukuši "Zihuatanejo", arī satur šo tēmu. Deviņpadsmitais, "Compass and Guns", arī.
Lieki ieslīgu detaļās. Un notriecu savu dārgo gulēšanas laiku. Ar labu!