Ja godīgi, esmu sevi nošokējis ar savu fikso ideju, nu, ar to es domāju, idejas fikso realizāciju. Tagad domāju, ko darīt tālāk. Lieta tāda, ka - hops, es esmu nopircis lidmašīnas biļeti, braukšu ciemos pie paziņām Vācijā. Apmēram pirms diennakts tā ideja strauji materializējās, bez īpašas apdomas. Viss jau būtu baigi forši, idejai nav ne vainas, visa transporta ķēdīte, ieskaitot auto īrēšanu, ir apdomāta. Tas, ka vēl nav ne jausmas, ko tieši es tur darīšu, mani neuztrauc. Drīzāk man sāk likties, ka es esmu sapinies savā meistarībā, taisoties braukt viens pats.
Un šis nav gandrīz nopietns sludinājums kā pirms tā kāda mēneša, kad piedāvāju kolēģus cibiņus par brīvu aizvizināt uz Tallinu. Šis ir bik citādāk.

Rīts būs gudrāks par šo vakaru. Vispār šā stāsta morāle ir tāda, ka bla bla bla. Un šā stāsta būtība ir tāda, ka es tagad cenšos sevi saturēt rokās un nesākt nakts vidū bez apdomas sūtīt īsziņas un klaigāt apkārt, ka man vajag kompāniju.