...kā rodas mājīguma sajūta. :)

Šai sakarā atcerējos, kā ziemā braucu ar autobusu no Vācijas uz Latviju - kaut kādā Drēzdenē (or something) tas a-buss uzņēma pasažierus un es tikmēr kāju izlocīšanas nolūkos "patusēju" pa tuvāko apkārtni. Manu uzmanību piesaistīja viens vīriņš ar tādu nešļavu, kāda ir tipiska Latvijas pauniniekiem (negribas teikt "bomžiem", jo bomži, atšķirībā no pauniniekiem, lieto plastmasas maisiņus). Kādu brīdi viņu vēroju, jo kaut kas likās baigi pazīstams. Viņš tur tā pagrozījās, pagrozījās, tad piegāja pie telefona automāta, piezvanīja, un sāka runāt skaidrā krievu valodā. Eh.

Tāda sajūta, ka es par to jau esmu rakstījis, bet cibā neko tādu neatradu tuvākajās dienās pēc tā brauciena.

Jūs neko nerakstāt, droši vien visi noklīduši kaut kādos DNS džungļos vai pie reālās dabas, tad nu jāraksta pašam. Bet brīdinu jau iepriekš, ka šis būs tāds ar varu piespiests ieraksts un tāpēc varētu nebūt pārāk interesants.

Tātad par piespiešanos. Jau vakar man grūti gāja ar ēšanu, šodien iet vēl grūtāk. Pusdienpauzē aiziet paēst nav grūti, bet kaut kādu nesaprotamu iemeslu vadīts izvēlējos mazāku komplektu. Ēdu pankūkas un nevarēju to saprast. Šovakar atkal nevelk kaut ko gatavot, gribas iet gulēt. Ja pzrk būs aizmidzis pirms pusnakts, tas būs kādam jāiecērt skurstenī. Bet es jau tikai pārspīlēju - patiesībā, jo tuvāk vecums nāk, jo pzrk biežāk mēdz doties pie miera pirms pusnakts.

Par reālo dabu. Vienu savu mājdzīvnieku aizvedu pie vetārsta, nākamās pāris nedēļas būs jāpiespiežas arī paārstēt to zvēriņu. Parunājos ar vienu krievu valodā čukstošu sievieti, bet tā kā viņa čukstēja (acīmredzot, lai netraucētu ārstiem), tad bieži vien mana iesaistīšanās sarunā bija diezgan ierobežota. Bet esmu jau novirzījies no tēmas. Tiesa, nav arī liela vēlēšanās pie tās tēmas uzkavēties, jo kaut kādu iemeslu dēļ nāk. Miegs. Tomēr par dabu es vēl mazliet gribēju paturpināt, lai pierakstītu savus novērojumus par kaktusiņiem, kas laikam ir vienīgā dzīvā radība, kurai pie manis klājas labi (laikam tāpēc, ka es viņus nelaistu). Protams, sākotnēji es biju mazliet izbrīnīts par to, ka tie pie manis ir spējīgi izdzīvot. (Tas, protams, nenozīmē, ka kādā brīdī es tos sāku laistīt biežāk kā reizi mēnesī.) Ievēroju, ka šiem parādās zaļi (te ievietojiet to vārdu, kas apzīmē, hmm, laikam dzinumus) dzinumi. Nu, tas bija kaut kad pavasarī, varbūt. Tad es kaut kad sāku ievērot, ka nabaga kaktusiņi visi noliekušies loga virzienā. (Tas, protams, nenozīmē, ka es tos novietoju tuvāk saulei.) Pēc pārvākšanos uz pašreizējo dzīvokli kaktusu famīlijai piešķīru goda vietu uz palodzes. Vēl pēc kāda laika es tos pagriezu otrādi - tā, ka viņiem būtu jāliecas uz otru pusi, lai būtu tuvāk gaismai. Domāts darīts. Pāris nedēļu laikā mazie brašuļi ir gandrīz pilnībā iztaisnojušies. Moš aplaistīt viņus par šādu panākumu? Nē, gan jau... ;)

Šis tātad bija tāds diezgan ilgi, varbūt kādu stundu tapis ieraksts. Es esmu lēēēns.