Anne ([info]puuce) rakstīja,
@ 2015-07-25 14:25:00
Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Dzīve mani nokērusi aiz astes un piespiedusi pie sirnas. Nevaru nedomāt par tās īsumu, ierobežojumiem, bailēm no slimībām un tā. nevaru nepalasīt par disku trūcēm & nevaru lasīt arī, jo esmu jau pāršausminājusies.
vai nu iemācīšos, ka neko plānot nevar, vai "bust".

(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]jojo
2015-07-25 15:53 (saite)
jā, rumpīša novalkāšanās un paša mirstīgums iegāž pa pieri kā ar mietu, un vismaz mani iespirālēja citā virzienā (pēc acs operācijām), ka jāmeklē dzīves jēga un kaut kā jāmācās sadzivot ar dzīves nedrošību un neparedzamību. kaut kā mācos, es nezinu, vai sanāk, bet, jā, kaut kas jau mainās gan.

es zinu, ka tu izķepuriesies. :) sajūtas kā piedzimstot un iet daudz ilgāk.

(Atbildēt uz šo)


[info]snorke
2015-07-26 00:06 (saite)
Lasot sadus ierakstus, varu tikai domaat: kaa man laimejies ar savu bernibu ! jo es protams domaju tikai par naavi un ciesanaam,jo es biju spiesta par to domaat (utt) untadaam lietaam, un biju dikti parsteigta, ka citi berni par to nedomaa 24/7 - un vel tagad lasot sadus ierakstus esmu parsteigta - vai tad par dzives sausmaam nebija jadomaa 3.5 gados ?

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]puuce
2015-07-26 08:14 (saite)
Ai, zini, es 2 gadu vecumā pamatīgi applaucējos un kopš tā laika dzīvoju visai piesardzīgu dzīvi, baidoties no visa. Acīmredzot tagad atnācis 2. vilnis un varu sākt domāt par dzīves pārejamību jaunā kvalitātē :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?