jā, rumpīša novalkāšanās un paša mirstīgums iegāž pa pieri kā ar mietu, un vismaz mani iespirālēja citā virzienā (pēc acs operācijām), ka jāmeklē dzīves jēga un kaut kā jāmācās sadzivot ar dzīves nedrošību un neparedzamību. kaut kā mācos, es nezinu, vai sanāk, bet, jā, kaut kas jau mainās gan.

es zinu, ka tu izķepuriesies. :) sajūtas kā piedzimstot un iet daudz ilgāk.