| View: | Par lietotāju. |
| View: | Draugi raksta. |
| View: | Kalendāra skats. |
| View: | Izlase. |
| You're looking at 40 entries, after skipping 180 newer ones. Missed some entries? Then simply jump back 40 entries or forward 40 entries. | |
|
|
LiveJournal for zemapzinnas modulis.
|
||||||||||
| Monday, September 17th, 2007 |
|
||
| gāzmaska piestreipuļoja, lai mani atbrīvotu un es sapratu no pirmā vārda, ka bauda ir nokavēta ar apstāšanos, bet drosmes lielajos apjomos varēja paglābties ne uzreiz, tāpēc globalizācijas lielā pīle mantu glabātuvu apstāja un gaidīja, kamēr es pielikšos pilns, lai ar raudzētiem graudiem un dīdzētiem stādiem varētu mani izpušķot kā katakombas atvadu ballīte aizslīd uz pītagora teorētisko izmisuma lauciņu un tad atgāžas ar krēsla atzveltni dabon pa pieri un gudrība iztek kā saulainas dienas beidzamā apjoma krāvums, kura bezsakarainajās atkritumu tvertnēs glabājas domu graudi ar leinica krājkasi visi ir iepazinušies, tagad dosimies tālāk, lai par piecagadu plāna paliekām mums veidojas labs priekšstats un lai katrs ar dzēruma stāžu var manas iemaukta klozepāna tabletes labi ieaijāt un godbijīgi nodemonstrēt ar krājumu grādusiem un citiem lieliskiem piekopšanas svētkiem, kuru bezierunu dāsnums mantu glabātuves klajajos piestumtajos laikapstākļos, kas dzenas pēc jēgas, jo ir jāizpild direktīvas prasības, kas nav oblitātas, bet pašapzinīgums stumj uz priekšu kreļļu stādus un tie rauj man nost jumtu, jo tas labi izskatās no malas, bet godbijība atkāpjas un dusmās pārvar savu svītu, kas ir pilna ar plikadīdām un dusmās es izrauju ar saknēm karavānu no tās bijušā klajuma grāda un raudu ar apsietu ausi, jo klau rekur ir atnācis antresols nospēlēt valsi un godbijība ir tik daudzos rakursos salipināta ar mutauta rausi, ka ar gāzbetona laikapstākli es nevaru to visu pārstrukturēt, bet tikai dusmās kraut un kraut tik garā kaudzes aizsākumā, ka ar labradora laudanumu un loka strādājošo pusi ir gaviles pilnas ar vaibstiem un dusmās es redzu jau kuro valsti sabrūkam drupās pēc pēdējās modes un sērdienes apenes ir izkārtas žāvēties, lai ierobežotu manu balss saiti, kuras gaišajos bekona iedragājumos es nevaru sazīmē laimei sākumu, jo bekas ir pilnas pēdas piesēdušas un es tagad glauni klausos mūzikas atskaņās, kas ar klajuma grāda sindromu ir apjoztas un nevar mani sadzīt rokās, tāpēc es esmu klavierēs paslēpies un dungoju dziesmiņu savu | ||
|
|
| Thursday, September 13th, 2007 |
|
||
| skaistas durvis pavērās uz azbesta pilsētu un tajā visi bija miruši, jo katrs bagātību vilka uz savu māju un rādīja tikai izstādē, tāpēc kopējā telpa bija panīkusi un visas mazās mušiņas atvilkušas prātu, kas tām darīja pāri, nebija skaidrs, jo gaisma nāca no visām pusēm un es biju dikti saglupējis, lai varētu to dikti labi ņemt vērā, tāpēc es ar galvu skrēju sienā un bakstīju daiļamatniecības kaklarotas pret saviem iemauktiem un nedevu brīvu vaļu tai labajai aianai, kas dauzīja manus piparotos kulakus pret savu krūti ar spēku, kas liek kaunēties pat draiskajam aunam un dikti skaļajam iemauktam, lai druvas labi skanētu un es nevarētu to dabūt pāri lūpāp, jo tās līp un es nevaru to dikti labi saskatīt bakurētainajā ainavā, kura bija pilna ar aknām un kaligrāfijas iemarinātiem gurķiem pie blakus galdiņa manas iesnas kaitēja palikt ar bakurētainu ainu uz vaiga un daikts bija gatavs rīkoties nepanesami, tāpēc es kaismīgi braukāju pa planšetes asmeni un drukāju beirutai apsveikumus, ko palikt zem galvgaļa un nelikt vilties pat gaismas pielijušajiem iemauktiem ar visiem tiem sviestmaizes polemikām un gaismas ķermeņiem, kuru baisās ainas uz acīm bija mani padarījušas par klātesošu visās nevainības orģijās un galma dāmas krata ar galvu savas galma galvas ir ģimenes stūrītis un daiļas aknas skan pa visu tīreli, lai tas boikotētu un nevarētu mani sastapt uz ielas, kad es raujos rautin pie rauta un kaislīgi baidos nebaidīties no bezdes kas ar to bija domāts, tas atklāj manas paģērošās dabas kaligrāfiju un tas no mana atmiņu vāceles nevar sastapt tik daudzas nemuļķotas iemaņas, lai es to varētu nedemonstratīvi salikt pa plauktiem un nedod dies dabūt ar klaju melu pa pieri labi pietiks ar klajiem meliem tagad lai melo ciniskais zatlers ar savām lēmuma cilvēka ausīm | ||
|
|
|
||
| klozepāns izskrēja ceļam priekšā un viņu vairs nekas neatturēja, jo viņš bija visvarens un tik dikti stalažs, ka briesmas bija draudošas un tad tās pārgāja purgā un gaismas klajie lauki bija no tiesas sabiedēti, jo manas iegansta mizas daudzas gubas salikušas staiceles stacijai uz pleciem nevarēja dabūt savu tiesu, kas tām pienācās no miesas radniecības ar dieva dēla stalto kumeļu un bravūrīgu dimitera dēlu, kas ar klajiem meliem nāca klajā un par daugavu dancoja un dunēja kā plutarha daudznedažādiem nometnes partizāni un gumijas drumslas bija visiem pietikušas divas reizes un es nevarēju dabūt tik diženas bravūras, lai tos manā karpās varētu sadabūt iekšā kā iekšā sadabū beretes un nameja gredzenus, kuri ir tik aizsprostoti, ka no bezierunu glāzes nevar saskatīt bukaresti, bet tikai domā par plutoniju 65 un gaida kad tas izsprāgs ārā pa logu un rokas to vairs nevarēs noturēt, bet es tikai dikti dancošu tam apkārt un nevarēšu samaksāt 65 dolārus par ierāmēšanas darbiem, lai gan tas viss būs izskatījies brangi un daudzsološi, jo no maktupāvela grauzdiņiem divas daivas bija atlidojušas un tagad to beiruta nebija no manis necik tālu, jo basas kājas bija un paliek uz maniem U.S. karakuģiem un united intimacy bija ar galvu pa priekšu manā aizā izcēlis tikpat nekonkrētas atmiņas, lai tas būtu uz visiem laikiem mani iekarinājis un neviendabībā es gulēju uz klēts un nevarēju dabūt to par puspaciņu tailenola, kas ar daudzām gumijas terasēm bija nodabūtas nost no manas iemaukta atslēgas un tagad es to visu tērēju dzirdamās patskaņu iemauktos un nodomāju skaļā tonī, ka no manis neko neviens negrib sagūstīt, bet tikai dabūt pa muti ar galvaskausa ieskaņošanas mākslām un domas pavirši sasteidzas manās iemauktu atmaskošanas komandās un es triecos pret sienu, jo tas viss ir pavirši sakārtots uz mana galda un tagad es to visu dievinu par visiem visvairāk no manas ieskaņošanas mākslas būs dabūjis gudrona piegaršu un neviens nebūs to par b vitamīnu noturējis bet bez galvas skaistajiem iemauktiem to padebeši ir tik nenovēršami, ka tas paliks ilgi atmiņās un nevaēs nodibināt tik skaistas iegarenas paviršības mākslas, lai to atcerētos vēl ilgi un dusmīgi. | ||
|
|
| Saturday, May 26th, 2007 |
|
||
| vienmēr ar visurienes kraujām es izlienu un tad jokojos. kad atnāk daudzās laimes, tās ļauni smejas savā sejā. mana seja ir tik tīra kā kristāla upe, tā tek un sarec tikai izdomātos gadījomos. es jokojos un aiz tā stāv kauli. graudi daudzas reizes manās iesnās iedzīvojas, bet no pomonas mani atkal atdarina. pomona pomona, es saucu uz kristieti un tas man atdarina putna dziesmu, lai no kokiem labas augsnes manā bezmiega naktī ieskanas. es jau biju izbijis, tad pamodos un no kauliem visiem pietiek manas iesnas. dodiet ļaunuma sakni iznīdēt un kaulus par patiesību padarīt, bet no kauliem daudzas iesnas un daudziem tas nepatīk. es kaujos ar krieviem, tad atdarinu viņu sēžu un kaujas ir tik priekpilnas, ka to nevar nodomāt bez mitas. ja izdomā sev garās robežas un neļauj apstāties pusratā, ja nenosprauž sev tēviju, bet dodas tieši iekšā, tad pirmais nievājošais impulss mūs nespēs izbiedēte un galvaskausi ripos par manas vēdergraizes pareizumu. es nevaru dot tev tik daudz košuma, lai to bekas nevarētu nomenstruēt, bet godam nopelnītas volatīlas grauzējčūskas manas iesnas visiem izdala. es apelēju pie taviem tēvišķuma izgarojumiem un baudi mani pirmais. tikai lūdzu nepaliec par pēcteci, jo tas manas iesnas var nodruknot par mazu resnu bekonu ar gariem salmu sariem un tad no kaujas atgriežos ar nazi lūpās iespiestu. ak skūpsti mani pomona, es dodos tik tālu iekšā, tik dziļi saknēs un ska mūzikā. es graujošs iznīcības spēks, es dodu un tu paņem pretim it visu skaisto pāvilostu. nedod manas iekaisušās ausis maniem draugu brāļiem. dodieties no malas uz sāniem un gaujas tik skaisti izliektas kā petardes mandalas sirdī es skumstu. tu draudēji man ar rozi un es atvēlēju tev bisektrises. tik dāsnas kā pēdējās varenības simbols un graujoši smiekli manās biksēs. dodieties un neverieties, es jums rādīšu ceļu. govis visiem piebriedušas un namejus šauj pa ceļam. kā izvārtīti mīklas kunkuļi es tavā karbonādē zīmēju dienas un srienu ar pirkstu pa priekšu, lai nepalaistu garām bikses kas tik varenības piesūktas, kas tik daiļas un krējumainas. es jokojos ar tavām iekšām un mm tas skan iespaidīgi. | ||
|
|
| Saturday, April 28th, 2007 |
|
||
| es pamazām jau guļu un utis duļu. buļu buļu. kad daudzas slāpes es slāpes noslāpes un kgaida baratu daudzas laimes kautkad ddddduasdasdads pēdējā lieliskākā mežģīna no patriarhāta atšauta nauda adaudzas kaulas abielas es dod ļaudis un drausmas nometina manas ssss d | ||
|
|
| Monday, April 9th, 2007 |
|
||
| karpati na marozu vigavarillosj. nu kak za štorai kvadrata nabiraju visatu ir kladusj na pagar. davaite klastj davaitje naduvatsja. i kaligami na dvuh sistemah na kvadratnoi zhelezinke dvatcatka napirajetskja ir namirajet i kuldihajet na majom zemļe i ja trahaju ir kriču na kladbišš namertvo i na dime nabegajut selezinka. puh. | ||
|
|
| Sunday, February 25th, 2007 |
|
||
|
imersīvs kuņas bērns,
šo vēstuli tu saņem, jo tu esi, kas iepriekš nosaukts. apjuki? nē, tā nevajadzēja. es nojautu, ka saproti, ka koķetēju tavā mazdārziņā. atvainošanās ir razbainieku māte. es esmu tēvs, esmu tēvišķs, esmu ķēve. tagad padod man savu galvu. tai pietrūkst viena poga, ieliec spoguli dziļi atvilknē, tagad aiztaisi logu. tu visu dari, ko tev saku. es pat nepavēlu, tikai kustinu acu zīles lielas kā ozola pauti. tu visu klausies un pieraksti. neesam taču skolā, lai gan tā atstāj dziļas rētas prātā un vienīgā svētā mietā. esi uz redzi, lai vienmēr būtu par ko dūmot. galvenais, nepaliec bezdarbnieks, galvenais vienmēr valkā galvenā bikses. pēc biksēm pazīst strazdiņus, sīlīšus, cukurkrūtīšus. tu būsi viens no viņiem, un tev būs bazūne. tāpēc uzņemies atbildību un klaigā kikerigū. |
||
|
|
|
||
|
šlokenbakas pilī visi apmīzušies no urīna priekiem. visiem ir izdalīts urīns. tagad runā galvenais: "mēs esam savākušies šeit". applausi. es iznāku no krūmiem un sāku čurāt. maza pelīte iznāk no alas jau trešo reizi un tikai tagad es saprotu, ka tā nāk no alas, nevis lien ārā no alus bundžām. es trinkšķinu savu mandolīnu un orākuls čurā uz galvām. visi ir priecīgi par dzelteno lietu, it īpaši meitenes īsās kleitās. tās nomet savas kurpes un dejo lielā lietū. liela lieta ir būt slapjam, vēl lielāka smirdēt pēc čurām. bezpajumtniekiem ir sastāvējusies čuru smaka virsū, tādu nevar dabūt viegli. ja smaržas Mome ar jumtiņu dāvātu katrai mīļotai, uz pasaules būtu mazāk bezpajumtienu. šovakar risināsim aktuālo tēmu par izvarošanām bezpajumtieku starpā. vai viņi paši veic savā starpā incestu, vai lielā alkoholo patēriņš viņos nomāc apzināšanos, ka jaunbagātnieki sapotējušies nāk uz kanavām un izvaro vecus, nevarīgus, smirdīgus, kreveļainus onkuļus. kāds atnāk un samaksā par skatīšanos. tas viss ir ļoti perversi, bet cilvēki tā dara. atliek tikai iztēloties ainavas, kā bēthovenam sāk skanēt psihē mūzika un viņš to pieraksta notīs, nodod vajadzīgajā punktā un saņem vēsturiski slavu un aktuālu naudu ņammīgam burbonam, kas nāk pa visām malām ārā, kad pienākusi tā kārta nākt ārā.
|
||
|
|
| Sunday, October 1st, 2006 |
|
||
| kartupeļiem vajag potītes. maigas, baltas, varbūt porcelāna vai no sūnām. gadiem ejot, gaisma skatās, kā izretinās mēsli uz manas muguras un gaudo vējā cukurvate. | ||
|
|
|
||
| šodien visiem tikai kakas prātā. es atkal atgūlos pret peldbaseinu un rievas manās acīs skatās. pagaidiet, draudīgie karavodaņi manas kastoles un baravikas melnās. darvins visas maisu caurumas un kotletes no melnā piena. gaidiet visiem tagad druvas melnas un to pogcaurumi veras ciet, bet negantnieki un no manas iekaisušās sejas vairas vīķes freibergas uz asniem dejo. es jau eju un galvu pacelšanas mānijā un gaidīšanas svētki. es esmu no elefanta darināts pūdercukurā mēcēts. gaidiet manas asās prāta atslēgas un kakadū no maurīciju salas. | ||
|
|
| Thursday, August 24th, 2006 |
|
||
|
korsetes šodien piesita pilnas ar zemi un es nezināju, kā to izlīdzināt košas beretes un viņu nesmādējamās groteskas piedodiet daiļdarbnieki par katastrofu centra darbu piekūnā visas nezāles samestas un tāpēc to nevajag nopūderēt pārāk gaužiem grūdieniem un gaismas staru pedantēm tu piekūkoji paduses un tagad piedzēries no lietus ar kaujamo cirvi un paduses izurbi cauri ledū no lietus iesūcies pārraugs godīgiem bērniem kā trauku lupatu krāmētājiem ir savas patiesības ainas piedabūjamas un nepilnīgas es iziešu pastaigāties un nekad par patiesību lavīnas nepārdošu ar austerēm un lamināta grīdām un pagarināšanas piedabūšanas un sastampelēšanas visas ir pietikušas tieši tik ilgi, lai manas ausis to nepaciestu. pagaidi |
||
|
|
| Wednesday, August 16th, 2006 |
|
||
| Sabilei ir sapistas smadzenes | ||
|
|
| Thursday, August 10th, 2006 |
|
||
|
Apriebies kungiem pa Mazirbi staigāt, visi kulakā satupuši Ārprātā dauzās, nejaudā atbrīvoties Bailes kā traumatisks sapnis no koka Cūkas nēsā uz rokām slotas Čūskās iemājo gaviļnieks Rundāls' Duraks tu esi, ja saprotu slavu Ezis ir mūsu vislabākais čomaks Ēdoles pils no pamatiem atdalās Fjodoru sacirta gabalos Govis no pastmarku rozīgām skavām Ģedovšinu apprecēt steidzas pa galvu pa kaklu Hulio Rodrigezs ir atbraucis Rīgā Imantas Centrālcietuma sienas izzīmē rokrakstā rūpīgā Īlens pa rokai dažādiem gadījumiem, varbūt noder Joks, tas protams viss joks Kolēģis nejauki pajokot mīl Ķipa saka, ha ha ha, bet padomā kaut kas cits Lunis tu esi, nodomā kolēģis otrs Ļudji mēs visi, no pataloga krūms Mūdzis un viņa skaņu režisēšanas biedri Nolauza galvu, nākot pa trepēm Ņaudēdams aizskrien gavlenā red. viesis Opus pro izdomātājs un garīgais tēvs Pimpis kas pimpis, nav vārdam vairs vietas Ruskuls un visi citi no manis līdz Antarktīdai Sūdu būšana, neko vairs nevaru patiekt Šņaukāties sāku, asaras parādās Tuvu tā diena, kad uzausīs mēness Un nekas vairs mūs neglābs no tuvojošās nāves Ūdeni, atnesiet pavairāk, cienītas, slāpst Vandāļi visu žultspūsli saplēsa cauru Zajebaļi, nedod normāli pastrādāt Žurkas |
||
|
|
| Thursday, August 3rd, 2006 |
|
||
|
Nākamās divdesmit minūtes aizgāja. Esmu grēkojis kungs, jo manas iekšas ir paviršas, tāpēc no manis nekas labs nevar sanākt, tomēr es esmu divīzijas kareivis un no manis to nekad nevar pārāk prasīt. Es no sevis neko neprasu, rakstot šīs divdesmit minūšu pauzes, jo manas iekšas ir pārāk saspringtas un kaleidoskopiskas, tāpēc no manām iekšām var izvērst divdimensiju kareivi, to paķert un izmest pa logu, lai tas līgojas un nekaitina mani Kuveitu. Galvu reibinošas kareivju rindas un kaleidoskopiskas karavānas to kaleidoskopiskās karavānu rindas un karavānas pēc karavānu rindām. Manas māsas dēls kā pastarais tiesnesis, bet es pats kā Tukuma dzejnieks. To saprast nebūs lemts un nolemts tāpēc no manas paviršās izrunāšanās nebūs atkarīgs, vai kultivators no manis sanāks vai izdosies. Tolaik par maniem gadu simtiem un desmitiem neviens no lielajiem kungiem nevarēja mani atturēt no galvu reibinošiem stāstiem kultivatora namdariem un gaismas kungu pievakares to nelietībai dara galu. Es gribētu no manas ierindas kultivatoru gammas saražot nelietības garus gadus par maniem nelietības apcerējumiem. Es esmu vainīgs, bet idejas nenāk vienas. Es pagaidām rakstu un drukāju ideju ģeneratorus, bet to nelietībai nebūs nekāds pamatojums un izskaidrojums. Ja man pagaidām gribas tikai rakstīt un neko neredzēt, tad no manas iestumdītās miesas to nevar neko tādu līdzīgu prasīt, to manas iestumdītās līnijdejas tagad pašķirsies un manas miesas izplēnēs gaismas ēdes pažobelēs un tagadnes nelietības miermīlīgais smaids to pagarinātāja sindromu, ko no manas iekšējās pasaules atpalicību darina, to es rakstiski nevaru samierināt, jo no manas iekšējās pasaules tagad tikai druvas un katarses draviniekiem pa muti sola, tāpēc no maniem pakāpieniem es gribētu saremontēties un nekad vairs tik tālu neredzēt savas iztirzājamās lietas, ko par gaismas pils saceremonētajām kaismajām grīdām varētu pateikties un salamandras pa gaisu aizlidotu cerībā sastapties ar maniem kamiešiem. Es pagaidām rakstu un neko no sevis neprasu, bet kad lielais varas kārais naudas maiss boguss bils sacelsies pret gaismas staru kaismīgajiem daudzslāņainajiem burvjiem, tad no manas iekšējās pasaules no manas atpalicības sacelies visi pimpīši un tagad to visu varēs nodarbināt tikai ar divējāda vezuma katarsēm. Tomēr no manas ieskicētās bravūras un drausmu pilnās dzīves es par gaismas pilns nepateicīgo drausmonību varēšu nodemonstrēt drausmu pilnas kraujas piebeigtības. Nav jau daudz to dziļo domu, ko par rubli nopirkt pārdot, bet no mana nameja gredzen Gaujas nomelnotajām saujām es varētu saremontēt un gaismas pilis nodemonstrēt, tāpēc par laivas gaismas nevainīgo dziļumu es par koka kāju palieku. Nevajag man gaismas verandas tikai druknas stabules no cinka un par rubli piecdesmit tikai savvaļas un gaismas pilnas rokas tādas kā to sastapt vari no rindas uz rindu un ātrā vēl ātrāk. Ja es visas savas sajūtas pārvēršu burtu virknēs tas varbūt prasa īpašu koncentrēšanās garu, bet to rūpībai nebūs ne gala ne malas, to sakomandēs un pagarinās un laistīklī sakabinās un dainu skapis paliks pustukšs jo tā nabadzību verandas atdzejot steigs un es ar aizvērtām acīm un Daugavas grīdas sastaptajiem gulivera sastatņiem un nameja gredzenu piebriedušajiem gaismas vāliem no manas iedzimtības un saskaņotības manas iekonservētās rokas no manas iekonservētās paģiru vāceles to visu no manis gribat dabūt par brīvu, bet mani noteikumi to nevarēs nodemonstrēt un gaismas pariktes no manas ieskicētās dzīves mani aizdomas pilno gabalu pa gabalam un dainas no manas ierindošanas un gaismas pavilkšanas un dainu aizliegšanas un kā tie literāti drīkstēja mani kritizēt, es taču esmu pilnīgs čau un sevi necienu, bet Gaujas nacionālais parks kā reaktīvā lidmašīna un drausmīgi plānie gaismas gaviļnieki un lustras par gaismas ceremoniju pievilšanas svētkiem un gaismas nevainības sazaļošanu. Es no sevis neko neprasu šajā procesā, tikai turpināt drukāt, bet vēlāk jau pats spriedīšu, kas te labs ir sanācis vai kā savādāk, tāpēc no manas ieberztās acis to naudas koku nevarēs nekādi saremontēt un tautas piekabinātās naudas ierindas naudas piekabināšanas skumjas manas ausis to nevarēs nodemonstrēt. Es gribētu to paģērēt un nebūtu nekāds liekulis, ja no manas ierindas krokodilādas to manas ausis nekad vairs nedzirdētu. Es būšu laimīgāks par kukurūzas vāli, bet no maizes to nekad vēl nespēšu atvērt un naudas ierindošanas piekabinātāji nomirušas gaismas Rundāles pilis. Nudien kā tauku likumdošanas garumi un laiskas ir tās rokas, ko par rubli piecdesmit no manas auguma pievingrinātās rudās spalvas tagad daudznozīmīgi sarindosies un nekad vairs nevarēs nomelnot no manas ierindošanas skābes. Es labprāt varētu nevajadzīgās rindkopas un salašņas un bekona stalažas to visu piekabināt un laiskas bekona stabules saremontēt, bet no vienīgās skaistās piekabes to nevarētu ierosināt, ja vien to pastorālās tiesas gremošanas ierindas varētu nodemonstrēt un nekad vairs laicīgi nevarētu to pažobelē sakompilēt, tāpēc es par rubli piecdesmit tevi sakodīšu zilu un no manas lauku joslas tagadnes un paganīni. Es laikam būšu tik pat skaitliski draisks, cik no manis tagad pagales varētu atdot un salabot un nekad vairs nekad vairs nevarētu nodemonstrēt to pažobeles mīlestību, ko no manis tik ilgi gaidīja dzīvība. Es laikam būšu tik saplacināts, cik lieliskas ir manas gaismas zaimošanas iekārtas. Es nekad nevarēšu to pagarināt un laiskas piekabināšanas ierindas to pakavos varētu piekodināt un salamandras draiskās naudas iekārtas un pagaidu lejasdaļas, ko salabot nebūtu iespējams un laiskas ir tās nekorektās iekārtas un pagales par brīvu nekad neies draiskas un laimīgas siekalas un drupačas manas ieskicētās lamināta grīdas un draiskas pubertātes nelokāmības savaņģot. Es laikam nekad nespēšu kaut ko tādu laika gaitā pagarināt un manas ierindas māklera spējas to nemūžam nevarēs no manis saplacināt un lausku gaitās iekodēt. Es būšu tik sakaitināts, ka to pažobeles no manas aukstuma pumpas varētu pakārties un nekad vairs necelties augšā. Kā tas izklausās tev Zālaman un ko tu dari tik agri no rīta šajā stabules karikatūrā un vai nezināji, ka jaungada naktis ir tās jautrākās un nekad vēl nav drausmīgas paģiras mani laidušas pastaigāties un gadu mijas laiskumu paģērētas. Es nekad nebūšu tik savaņģots, lai no gaismas pilīm dzertu sārtu, bet par gaismas drupačām parunāt es nāku, tāpēc nomet mani ceļgalos un pagarini sārtu un to gaudošanas māksla tagad pagarināja mani un deva lielisku impulsu, lai to sakabinātu. teksts -> mp3 | 5MB | 8.06 min. http://www.sendspace.com/file/dtpk8 |
||
|
|
| Wednesday, July 26th, 2006 |
|
||||
|
Pēkšņi Vaintorgs ierunājās - žēl tomēr, ka mēs aizbraucām no lidostas, tur būtu varējuši tik daudz ko izdarīt, bet tagad priekšā tikai nezināmais, nav skaidrības, vai tur gribēsies darīt to, ko būtu gribējies lidostā. - tā tas ir, parasti vēlāk tikai attopies. Ar mums parasti tā notiek. Starp citu, vai mēs vienmēr esam bijuši kopā vai tikai tagad iepazināmies? - es negribu par to tagad runāt. Ko mēs būtu varējuši lidostā darīt? - mēs varējām pārbaudīt visu zemes paklāju un atrastos žukus nodot specializētā veikalā, iegūstot līdzekļus būt laimīgiem. Mēs būtu varējuši mīlēt visu, kas ir vertikāls. Elektrības stabus, kādi tie ir dzimtenē, visa veida stabus ar novērošanas kamerām. Mēs būtu varējuši iemīlēt pat lidostas ēku. Iedomājies, visas tās antenas un viss mums. Man makā nav sevišķi daudz naudas, bet tu savējo ātri iztērēsi. Algu tev maksās divreiz mēnesī un par finansēm nebūs jāuztraucas, bet lidostā palika tas burvīgais karsta asfalta segums, kam cigarešu izdedži pieskaras tik maigi. Viss tas sakaltušais mitrums un darva, kas veido melnus pleķus. Auto riepu gumija un indieši. Paliksim domās vēl brīdi lidostā. Nekāpsim vēl vilcienā, lai arī tas mēdz kavēt braucot uz Londonu. - mani jau atkal atrāva uz staciju, bet man patika, kā iztēloji mūsu iespējas lidostā. Tas sasildīja sirdi. Pagulēsim tepat uz soliņa, man gribas nakti pārlaist sliežu tuvumā. |
||||
|
|
|
||||
|
Lai labāk saprastu stāsta konstitūciju, paskaidrošu dažas detaļas. Vaintorgs iespējams ir augstprātīgs, bet viņš noteikti nepadodas provokācijām. Viņš savā augstajā tornī galvā sēž un neliekas zinis par maniem zemiskajiem izgājieniem, bet pietiks runāt par mani, šis stāsts ir par Vaintorgu un tikai manas egocentriskās darbības rezultātā mēs neesam izkustējušies no vietas, kur stāsts sākās. Tāpēc es tagad vērsīšos pie V. un piedāvāšu viņam kaut ko interesējošu un pārstāšu sevi uzskatīt par augstākstāvošāku un pārāku. - labdien Vaintorga kungs, gribētu jums atvainoties par savu uzvedību un izteikt apņemšanos laboties. - ... - jūs klusējat, bet es pieņemu, ka sākat man piedot. es ļoti labi saprotu, ka to nav viegli izdarīt..pareizāk sakot, tas nebūtu jums grūti, bet jūs tomēr gribat saņemt kādu krediblāku tuvošanās paskaidrojumu. es tagad saņemšos spēkiem un mēģināšu parādīt sevi no labākās puses, jo saprotu, ka nekur tālāk mēs šajā stāstā netiksim, ja es turpināšu izturēties šādā nievājošā veidā. atvainojiet, es mazliet jūs pametīšu Vaintroga kungs, lai savāktos gara spēkiem un saprastu, ko darīt tālāk. kamēr stāstītājs iegrimis pārdomās par savu likteni un dzīves nastu drūmā koncentrētībā atganījās nostāk no Vaintorga, tas atgriezies sevī pārņem vadības grožus. Tā, tik tālu esmu nonācis un visas sliktās lietas no manis kā veca pape nolobījušās. Anglija, lai nu būtu. Jāiet izdarīt kaut kas sen dvēseles tumšākajos stūros glabāts. Kāda izsmalcināta slepkavība vai izvarošana. Kaut kas ainis stindzinošs. Tomēr Vaintorgu kaut kas attur no šādiem pārsteidzīgiem izgājieniem. Viņš apmēram zin, ka viņu pilnīgi iespējams lasa tagad personas, kas informāciju par izgājieniem varētu vērst pret viņu. Runa pat neiet par tiesībsargājošām iestādēm vai Korupcijas un apkarošanas biroju. Vaintorgs apstājās uz ietves pilnīgi nepiemērotā vietā tā, ka nav pilnīgi nekāda izskaidrojumu viņa stāvēšanai. Viņš pat nepacentās uztaisīt domīgu seju vai izskatīties piederīgs situācijai. Viņš vienkārši glupi stāvēja tikai sev saprotamā kontekstuālā kompozīcijā. Vaintorgs brīdi iedomājās par stāstītāju, kurš bija atdalījies un grima pārdomās, kas bija sāpīgi skatāmas. V. piegāja pie stāstītāja un uzlika viņam roku uz pleca. Stāstītājs brīdi pacēla acis uz V., bet neko daudz atvieglotāks viņš neizskatījās. Stāstītājs vērās zemē, bet V. bija ar viņu gan domās, gan uz vietas. Vaintorgs sāka mēģināt iztēloties, kas stāstītāju moka, lai varētu pateikt pareizos vārdus un viņi varētu kāpt autobusā un braukt līdz noteiktai pieturai. Nosaukumus neviens nekad neatceras, bet kredibilitātei tie noderētu, V. un stāstītājs jau sarunājās domās. Varētu to visu sameklēt internetā pie labas gribas, bet šajā stāsta stadijā tam nav nozīmes. Piebildei tikai der tas, ka pietura... aha, autobusa brauciens nebija tik svarīgs, cik tas bija vilciena... un nu jau abi varoņi sēž autobusā un brauc uz staciju, no kuras tad ar vilcienu nokļūs ciemā, par kuru runa gāja pāris rindiņas augstāk. Šis ciems raksturojas ar to, ka ir pavisam mazs, mazāks nekā tas, no kura Vaintorgs bija cēlies, bet divi ferrari, maserati un porše veikali deva savu artavu. Turklāt runāja, ka apkaimē esot Eltona Džona pils un kāda prinča rezidence. Lai kā būtu mūsu varoņi jau atrodas vilciena stacijā un nejautājiet par detaļām, uzreiz redzams, ka viņi ir panākuši kādu nebūt saskaņu un pacieš viens otru tīri labi. Pareizāk sakot, katrs izbauda savu domu lidojumu, otram netraucē un domās apspriež sarežģītākos likteņa scenārijus. |
||||
|
|
|
||||
| Stulbais stulbais Vaintorgs. Nakti nācās pārlaist pie lidostas pieturā zem soliņa, lai neizlaistu stulbeņa kustības. Vaintorgs ir neparedzams, bet pa visu šo laiku man nāca sapratne, ka kaut kādā veidā jāvienojas ar V., jāieinteresē viņš, lai viņš nāktu uz sarunu. Kaut ko piesolīt, iekārdināt, iedot pa muti. Skatos jau nākamās dienas vakars, bet tas idiņš tikai sēž. Nez ko par mani liecina nicinoši izteikumi par galveno varoni. Es pats parādījos tikai tāpēc, lai spilgtāk attēlotu V., bet tagad jau esmu savās negācijās pārtapis par galveno stāsta nelieti. Lietas ir jāmaina un jāparāda, ka tieši V. ir visa ļaunuma iemiesojums. Mans plāns sastāv no tā, ka es mēģināšu iztēloties, kas Vaintorgam varētu būt tuvs sirdiju un piedāvāšu to viņam. Es zinu, ka man bija visa nakts, lai izdomātu un nestostītos te tagad, bet tā nu ir sanācis, ka esmu dzīvs diena zaglis un lūdzu papildlaiku, kurā apēdīšu divas siermaizes un izdzeršu jasmīnu tēju. Ir visas iespējas, ka es kaut ko būšu izdomājis jau pusratā, tad automātiski un aktīvi došu par sevi zināt, bet tikmēr atstāsim V. vēl uz brīdi sēdēt autobusa pieturā un cerēsim, ka viņam izsalkums neliks izdarīt kaut ko neprātīgu. | ||||
|
|
| Tuesday, July 25th, 2006 |
|
||||
| Es jau mazliet izbesījies, ka Vaintorgs sēž pieturā divdesmit minūtes un pat nav nočekojis autobusa sarakstu, no kā es secinu, ka viņš ir pilnīgs trulenis, bet tur neko nevar padarīt, jo esmu viņam norīkots par aģentu, bet viņš mani neņem ne acu galā. Pienāku pie Vaintorga un delikāti apjautājos, vai viņš vēl nav nobriedis skatīties, kas darāms, lai kustētos tālāk. Pametu aizdomu, ka varētu tā nosēdēt līdz vakaram un tad pa tumsu jau nu gan būtu neprāts kaut kur kulties. Vaintorgs pa tam lāgam, mani pilnīgi ignorējot, apēdis savu maizi, slauka drupačas un sit baložus. Vienmēr acu kaktus nenolaiž no savām somām, kas pilnas vērtīgu mantu, drēbes un lādētāja pārveidotāju ieskaitot. Apsēžos nostāk, lai spētu laikus reaģēt uz iespējamu agresiju un esmu gatavs samierināties, ka būs jāpagarlaikojas šajā benāru piemētātajā asfalta skrejceļā. Tipa ceļu taisa arī no plastiliīna, Vaintorgs nīgri izgrūž. Tu pats ar sevi sarunājies, mēģinu jokot, bet viņš neliekas dzirdējis. Iestumju vienu perfokarti viņam māgā, kas ieskanē bildes no netālas nāktnes, kad V. mērojis ceļu kājām līdz tuvākajam ciematam ar bibliotēku un tātad internetu un tātad cibu, sēžu un skatās sevi pretējās ēstuves stiklā. Vaintorgs pavīpsnā par tādu pielīšanas mēģinājumu un nu esam strupceļā par to, kā tālāk būt. Kā izturēties, lai nenogarlaikotos un nesāktu sist kādu orientālistu vai lidostas darbinieku vai taksometra šoferi vai vienalga kādu idiņu, kas trāpīsies pa ceļam. Es domās paglauda V. suni, lai nomierinātu situāciju, bet tas lohs ir pilnīgi ārpus rāmjiem, viņam var stāstīt un skaidrot, bet tādu lohu vēl neesmu redzējis. Tik ļoti ieciklējies cilvēks. Ne velti viņu sauca par formu uz basketbola laukuma. Kā dabū bumbu tā neko neredzot tik mizo pāri un.. tāds cirvis. Bet davai došu vārdu arī lunim. Vaintorgs vispār nav no runīgajiem, jo ir pilnīgs analfabēts un atsakās lasīt viņam dāvinātās grāmatas par runas un valodas pētījumiem, kas viņam ļautu pārvarēt iespējamos šķēršļus un barjeras, kas neļauj varonim kļūst populāram, atbalstītam un surogātam. Nav viegli sadzīvot ar māksliniekiem. Tagad jau mazliet tuvojamies pie jēgas, jo kamēr nebūsim tikuši līdz kaut necik jēdzīgam konsensusam nekur neviens nebrauks. Ja kāds izkustēsies no vietas, tas ķers lodi bietē, noasiņos un neviens viņam nepalīdzēs, tikai paspārdīs kā vecu suņa miesu, kā maisu bez aizsieta gala, kā kastrētu kuci. Bāc, Vainorgs sēž galīgi saskābsi, jācer kāds stulbenis viņa smedzenēs nebūs iesūtījis bildes par to, kas viņu vēl sagaida. Pie šādas iespējas nedrīkst pierast, jo tā sola tikai mega nepatikšanas un tas nekas no tā vispār nav vajadzīgs, jo mūsu kolektīvs Vaintorgam ir sagatavojis baigo ablomu, pilnīgi asociāla kraha sekas un visādus mistrojumus dzīves ceļa jaukšanai. Atstāsim Vaintorgu vēl uz brīdi ļausim viņam nogatavoties kā marinētam gurķim burkā uz balkona, kuru tūlīt sāks apspīdēt intensīva saule. | ||||
|
|
|
||||
| Vaintorgs slinki sēdēja Hītrovas lidostas autobusu pieturā un negribīgi saiņoja lidmašīnā izsniegto maizīti. Vaintorgam bija alus pohas un negulēta nakts. Apkārt bija ļoti daudz indiešu, tas Vaintorgu pārsteidza uzreiz neprasot un nesagatavojot. Sēdēja tā Vaintorgs un nemaz nestaidzās doties uz savu nākamo darba vietu. Viņš apmēram nojauta kas sagaida un tāpēc tīksminājās par sevis apzināšanos, kas ļāva viņam nicīgi skatīties uz apkārt notiekošo ar zemdomu, ka pajāt visu. Viss būs labinieks un viss ierullēs. Vaintorgs savā personas oreolā vienkāršības pēc nespēja ielaist neveiksmi. Šie neizbēgamie panākumi bezambīciju pasaulskatījumā izskatījās tīri labi. Nekas nav jāatrod, nekas nav jāpazaudē. Pajāt visu. Vaintorgam bija labi kamēr viņš nekustējās. Lidmašīnai nolaižoties, V. bija pieredzējis nepatīkamus mirkļus nelabas dūšas sēkļos un bija priecīgs tikt nosacīti svaigā gaisā. Svelme bija nežēlīga, bet nežēlību V. nenodarbināja, jo uzskatīja to par mudaku īpašību. Autobusa pietura nebija viegli atrodama. To bija jūra un katrai nummurs un numuri meta līkumus un īstā atradās protams aiz stūra. Es sēdēju un skatījos Vaintorgam acīs. Gribējās viņam pajautā, vecais, tu taču esi pilnīgs lohs, būtu lieliski kaut kā nesāpīgi nomirt, lai man tevi nebūtu jāatcerās. Bet Vaintorgs bija pizdata ieciklējies uz visām iespējamām huiņām. Viņam nevajadzēja neko pīpēt, neko rīt vai smērēt, viņam gļuki rādījās uz pasūtījumu. Tik likvīdi, ka vairs nenesa pārsteigumu, tāpēc Vaintorgs arī nekur nesteidzās. Es pienācu pie tā pajolīša un mēģināju izdibināt, kāpēc viņu sauc Vaintorgs, bet es zināju atbildi un viņš mani izlikās mani nemanām. Bija viņam arī kaut kāda sulas paciņa lidmašīnā sakasīta un tā nu viņš ieturēja dienas pilno maltīti. Saule rullēja jau pilnā jaudā un es iedomājos kā stulbais Vaintorgs novēloti dosies pēc sociālās apdrošināšanas kartes arābu ciematā un kā sēdēs kondicionētā uzgaidāmajā telpā un spaidīs resnas nēģerietes milzīgos pupus. Bļa, pilnīgā dirsā, Vaintorgam nekur negribējās braukt, bet nevis tā parasti negribējās, viņš zināja, ka zināmā mirklī piecelsies, ievilks savu čemodānu un mugursomu ar videokameru autobusā, samaksās šoferim, kas pa ceļam līdz V. vajadzīgajai pieturai sabrauks divus neuzraudzītus bērnus un sešus suņus bez uzpurņiem. Bet kamēr visa pasaule domāja par Vaintorga likteni, viņš ar minimālu labsajūtu štopēja iekšā maizi, izvairoties no aizdomīgiem gaļas pavarotiem. Liktenis nebija izspēlējis stulbu joku vai kā savādāk izņirgājies. Nevienam neienāca ņirgāties par Vaintorgu, jo katram viņš bija ar mieru iešaut bietē savu mazo, klaviatūrai lieliski piemēroto sažņaugto sauju. Paņem koka gabalu, noplāti to, sakod zobus un bļauj kaujas saukli, nopērc zāģi, nēsā vienmēr līdzi beisbola vāli un cimdu, lai ķertu krītošas zvaigznes. Kā ta Vaintorgs taisījās kļūt par rakstnieku, lai gan pats to vēl nebija īsti definējis. Nahuja tev jākļūst par rakstnieku, bija gatava kliegt katra no ēšanas brīvā mute, bet V. vienkārši lika mīksto uz katru. Jaunas valsts pirmautbraucējs ar perifēro prātu apskāva landšaftu, bet nepieķērās nekam. Vaintorgs bija uz universālā nahuj sūtīšanas ceļa. | ||||
|
|
| Thursday, June 1st, 2006 |
|
||
| dakterim freidam piesūtītais rēķins izrādījās falšs. galvenās viltojuma pazīmes ir uzskaitītas izmeklētāja sastādītajā aktā uz datera kušetes, kad tas noklausījās savu pacientu telefonsarunas. ko jūs šorīt ēdāt, viņš uzspēlēti prasīja dorotejai, kas bija ieradusies uz savu iknedēļas otro vizīti strikti noteiktās 45 minūtes garu. garu maizi ēdu, bageti, tajā iekšā bija dažādas lietas un priekšmeti. garākā antena bija ar sadalītājvadu kontinentālo brokastu strāvas ģenēzes pārveidošanai un vienīgais jēdzīgais piebildums uz jūsu atbildi man ieskrēja galvā pirms jūs sākāt nodarboties ar jūsu krimināli sodāmo darbību, proti, telefona sarunu noklausīšanos. es pats vērsos savā iedvesmā no kišļovska sarkans, bet tik tālu, lai būtu reducēts jurisprudences profesors un izsēdētu pakaļu vecs tiesnesis es jums ābolu šņabi sajaukšu ar bumbieru sulu. tik salkanas atmiņas no pēdējā pavasara, kas rudeni nokāva nevaicājis, kā jums cienītais garšo shaked vai stirred un to visu noklausījies dakteris freids pabeidza izzīmēt savu dr dr mobēda delta kaukāziešu kuci pie uzvārda, ko iegaumē katrs latvijas universitātes filoloģijas fakultātes docents, kas ir sataisījies rakstīt dzeju rīgas laikā un braukt ņujorku sabraukt manā vārdā, lai to visu varētu nodēvēt par pārgalvīgu piedzīvojumu un tajā pazust kā bezgalīgā alā, kā akā un kā slotas kāts. tu pats sevi attiecini uz vispārzināmo teorētisko pamatojumu un tāpēc es jūs palūgšu freida vārdā, viņa meitas annas freidas vārdā, dēla jēkaba, tēva zigismunda un sievas aspazijas vārdā, neaizņemieties manis dotos padomus no senlatviešu vārdu tradīcijās, jo jau senajā romā kāda sieviete aspazijai uzsita zilu aci par pateicību valsts nodevībā noraidot raiņa kandidatūru uz prezidentiem. tikai par hokeja kluba "kuldīga" dibināšanas iniciatoru palika cilvēku prātos šis šveices braucējs un ebreju zelta izsaimniekotājs. ak pagaidiet, es aizmirsu jums iedot mācību grāmatu kur ir aprakstītas arī autora dibinātās pedofiliskās atmiņas par kreisā krasta zēniem, par zoo stacijas mazbērniem un kaimiņu kleksi, kam nav daudz vairs atlicis čista lielā vecuma dēļ, tāpēc es kā staiceles stacijas viens no varakļāniem lūgšu jums atstāt mani uz brīdi manā apaartamentā ar mīnu telefona aparātā, kas prasmīgi aizstāts ar svešķermeni, kura dzīlēs mīt kino "minhene" scenārija autora kaulu smadzenes donorbankas karte un to jau nu nevajadzēja skaļi publiskot, jo tagad es telefonu necelšu, kad zvanīs, bet ieslidināšu ielicējam nemanāmi kabatā, kas nozīmēs uzsprāgšu dzīvi apdzīvotā vietā un jaundibinātās izraēlas valsts un goldas meiras dzīves ceļu krustošanos. to visu apvienojot nevainīgā dainu skapī es ar barona kungu viņa jaundibinātajā kuģošanas skolā pēc nedēļas nogales kursu veiksmīgas pabeigšanas burāšu uz panamu pēc lēta hašiša un slimām maukām ar triperi un dzelteno slimību, bet sekstūrista izrobotajai vecrīgai tas būs eksotisks sapnis sapist prātu britu tūristiem, kas dala smaidīgajām meitenēm puķes uz ielas, pat tām, kas strādā apkārtējās ministrijās, klubos, bāros, ofisos un maksas tualetēs grib tikt pa brīvu ja iedod atsūkāt mazajam bomzim, kas tur kāju durvīs un laiž pa pusi cenas. tādas batālijas un neviena skarba vārda par brīvības pieminēkļa zvaigžņu zagļiem un apjoztā žoga kosmosā raidītajiem trinkšķiem, kad kliba pensionāre pret tiem savas asaras sakārusi sniedzas pēc godīgi nopelnītās pensijas shēmas bankā baltija palika mana mersedesa atslēga un es tālim freimanim jau pirms kraha teicu, atsūkā repšem, lai tas var manī dziļi ieskatīties un saskatīt visas slēptās nenovēršami baisās realitētes paliekas. bet tagad es esmu uz brīvām kājām un jums visiem iedošu grudakā ar jauno naturalizācijas likumu, kas neapšaubāmi ievietos nācijas valdībā letiņiem naidīgus maskavas ielikteņus ar koka kāju un vienu zelta ragu kā melngalvju nama jaunatklātajā aktu zālē pagrabstāvā | ||
|
|
|
||
| lidlaukā divi neatrisināti jautājumi - kur gulēt pirmdienā, kur atgulties, kad nāk pirdiens. par piecīti var pateikt priekšā un viss izrādīsies daudz vienkāršāk. nokaunies, teica mammas labākā draudzene. man nekad nav bijušas attiecības ar tevi, es atgrūdu un iestūmu iekšā pēdējo rabarbermaizes gabalu. garš tas izrādījās, jo rabarberu bija audzējuši gliemeži labā ģimeniskā sastāvā. tiem nebija trūkušas olbaltumvielas, kā man bērnībā un viņiem viss bija iepriekš saplānots arī kā man nebija. tu drīksti iedvesmoties no trim kvartāliem, viņš pieblida un attaisīja savas kurpjušņoru saturīgās plaukstas. esi man uz vienu vakaru, dārgā dorateja un tajā brīdī noblīkšķēja durvis un ārā viņš bija, jo galīgās bilances iesūta katra mēneša pēdējā datumā. man vienpadsmit nummuru kā pēdējās trīspadsmit reizes. aprēķiniet arī samaksu par visām nākamajām reizēm, ņemot vērā fiksēto inflācijas koeficientu un to visu paturiet prātā līdz atgriežos. tad draudzīgi paspiediet man roku un namanām atstājiet savas bārdas nospiedumus saujā pusceļā līdz visiem centrālajiem pirkstiem | ||
|
|
| Monday, May 8th, 2006 |
|
||||
|
Tomass bija noguris. Sēņu iedarbību viņš neatceras, varbūt nepievērsa tai pārāk lielu uzmanību, līdzīgi, kā nepievērš uzmanību dažreiz sapņiem un tad tos nav iespējams atcerēties. Tomass stāvēja pie skatloga un jau pirmās asociācijas nebija iepriecinošas. Skatlogā rindā ar vienādiem intervāliem viena uz otras bija izvietotas trīs iegarenes kapsulas, kas līdzīgas dzijas kamoliem, tikai Tomass uzreiz saprata, ka runa iet par farmāciju. Par ko man tāds sods, ka es visu laiku sastopos ar aizliegtām substancēm. Mājās sēnes audzēt es nevaru, bet ķīmiskās narkotikas pirkt neuzdrošinos, jo kvalitātes kontroles neesamība, kas izskaidrojama ar valdības nevēlēšanos regulēt šo tirgu un attiecīgi vismaz daļēji to legalizēt. Tomass stāvēja pie skatloga jau ilgi. Nevarētu būt, ka tā bija sēņu iedaba, bet atjēdzās viņš veroties ielas kustībā, kas atspīdēja skatlogā. Dziļāk veikalā bija redzamas uz dīvāniņa izkārtotas atvērtas kastes ar dažādas formas un gaišas nokrāsas paciņām un iepakojumiem. Tomass nedaudz pakavējās pie gājēju pārejas atspīduma, tas viņam kaut ko atgādināja. Doma pārleca pie iepriekšējās ainas, kas lēnām izplēnēja. Tomass sevi paslavēja, viņs tomēr bija godam ticis galā ar sēņu kalnu un tagad vējoja urbānā vidē. Skatlogs bija vienīgais baisais notikums..., bet Tomasa nestabilā psihe neļāva viņam ilgstoši kavēties pie vienas domas, viņš krita izmisumā no savas uzņēmības iedziļināties Japānas tradīcijā. Viņa vecišķie priekšstati un aizgūtās iztēles ainas neļāva Tomasam pienācīgi atbrīvoties, lai baudītu brīnišķo iespēju ko dod pirmā reiz jaunā vietā, kas tik kardināli atšķiras no ierstās vides, kurā rakstnieks pavadījis bērnību, jaunības gadus un savu brieduma gadu pirmos pumpurus. Es gribu klausīties mūziku, Tomass nosprieda un iebāza roku biksēs, lai sakārtotu dzimumlocekli, kas bija sagriezies neērtā pozā. Mūzika aizgāja un Tomass mēģināja pamatot savu vēlēšanos atkāpties. Viņš bija uzkāpis uz medikamentu takas, bet, kas bija tas biedējošais, kas neļāva viņam baudīt laika plūdumu? Kaut kādas stulbas iedomas un priekšstati, kaut kādas neverbālas idejas un aizsprosti. Tomass gribēja būt neievainojams, bet katra kustība draudēja ar nedrošību. Tomass mazliet drebēja kļūt aizdomīgs nekustīgi stāvot pie skatloga, bet tā nu bija bilde, kas viņam bija lemta. Ne pagriezties, ne izgrozīties. Tomass nejutās nelaimīgs, viņš tikai jutu vieglu iritāciju, ka ir ieslodzīts šaurā telpā. Skatīties uz iespējamo atvieglojumu un netikt tam klāt dažkārt var būt kaitinoša. Risināju meklēt negribējās, gribējās visu ātrāk izbeigt, bet acīmredzama līdzekļa tam pa rokai neradās. Tomass nolēma koncentrēt uzmanību un skatlogā, tā dzīlēs un atspīdumā redzamo, tas varbūt veidos kādu kopainu, kas nav acīmredzama un pašsaprotama. Varbūt kāda ideja par senajiem Japānas imperatoriem, par kuriem Tomass neko nezināja un baidījās sameloties tos pats izdomāt. Brīdis klusuma, kurā Tomass neko nedomā. |
||||
|
|
|
||||
|
Tomass atnāca no kalniem un kalnos viņam bija jāatgriežas. Kalni bija puduri, bet to galos uz zila fona auga kraupainas sēnes. Tās stiepās viena par otru augstāk, bet Tomass bija domīgs. Viņš domāja par sēnēm, par to, kā ir būt sēnei un par to, kā sēnes atdala zils fons. Ja nebūtu fonā ziluma, bet citas sēnes, tad izšķirt nevarētu tik viegli, tāpēc Tomasam bija vēl viens iemesls priecāties, jo sēnes uz viņus skatījās. Pagāja brīdis iekams Tomass sakārtoja savas drēbes. Es esmu Manns, viņš nodomāja, tad vēlreiz pārcilāja visu domās, esmu Japānā. Es nezināju, ka Japānā aug tādas sēnes, kuras vienu no otras atdala zils fons. Tomass bija domīgs un viņam bija pamats tādam būt. Varbūt arī viņa pamatu no citiem pamatiem atdalīja sēnes, bet varbūt zils fons. Tomass nolēma konsultēties. Kā jums šķiet, viņš jautāja neesošam putnam, kurš nelidoja garām, vai sēnes ir draudzīgas pret mani? Ja tās nebūtu no akmens, vai es varētu tās nobaudīt, viņš tīksmināja. Atbilde nebija tik svarīga, jo Tomass nenolaida acis no sēnēm. Tās stiepās, bet tai pat laikā bija apstājušās savā tieksmē. Pa labi esošai paugurs bija augstākais, bet rievas tā pakājē dzemdēja jaunas sēnes. No kurienes nāk sēņu sirdis, jauns jautājums izauga kā sēne. Vai nebūtu laiks doties tālāk, varbūt redzēt pilsētas apbūvi, bet kāpēc esmu iedomājies, ka Japāna ir viena vienīga pilsēta. Kaut kas nedeva Tomasam mieru aktuālajā situācijā. Sēnes tās ir, tas tiesa, bet varbūt kļūt atklātam pret sevi un atzīt, ka runa ir par klinti, kuras ragi izskatās pēc sēnēm. Bet tad zustu visa intriga un Tomass būtu izputējis. Nē, es palikšu pie sēnēm un varbūt pat izvārīšu vienu saberztu smiltīs. Piejaukšu tējai, kā piejauc sakaltušu kakiņu noburtie, sak izdzer šo kakiņu un tu tiksi pie klāsta, pie lielās mantības, kas aprakta ceļa vidū, bet savādāk netiek klāt, jo katru reizi, kad roc, pa ceļu brauc mašīna un mantai klāt netiec. Tomass bija noguris no prātošanas, viņam sāpēja acis no skatīšanās uz sēnēm, bet bija jānonāk pie galaslēdziena. Galu vajag aizslēgt, aizsiet un čurāt salvetē... Tomass jau sāka runāt muļķības. Sēnes, sēnes, nolādētās sēnes, nelaiž mani vaļā, bet, ko tās grib man pateikt, varbūt nogriezt spilgtumu mazāku varbūt.. Tomass ajuta atvieglojumu, zilais vairs negrieza acīs un interese uz sēnēm mazliet atjaunojās. Vismaz diennakts maiņa nepārsteigs mani nesagatavotu, Tomass nodomāja un tas viņu paglāba no izmisuma lēkmes. Viņš sēdēja sēņu pakājē un gaidīja jaunas norādes, jaunas idejas. Tas nav godīgi, ka man te jāsēž, bet citi laiž muļķi, no otras puses, es pats izvēlējos šādu ceļu. Kādu konsensu gan es meklēju, Tomass netika skaidrs. Es brīdi paklusēšu viņš nolēma un aizvērās, lai dotu ceļu vēja dzenātām smiltīm pār cietajām sēņu galvām un ar vienu aci vērās zilumā. Tomas sāka ar gara acīm aptaustīt sēņu veidojumus, viņš mēģināja to aptvert. Apvaldīt, pakļaut savai sapratnei, bet klints bija pārāk nepieradināta. Man vajadzēs šeit pavadīt stundas, varbūt dienas, lai tiktu skaidrībā, bet, kur jāsteidzas, jautājums bija kā dadzis acī. Es gribu visu gatavu, viņš žēlojās, es gribu dziļāk Japānā, bet jau pirmais sastaptais sēņu kalns man nedod mieru. Tas mani paģēr un esmu pārliecināts, ja tagad aiziešu, nekad vairs šo kalnu neatradīšu. Tad kas būtu prātīgāk, sēdēt te līdz nervu spriedzes sabrukumam vai iet tālāk meklēt jaunus iespaidus. Kāpēc es gribu visu savu dzīvi izdzīvot šodien, es to nesaprotu, es steidzos, bet man nekas nav jādara. Es esmu iedomājis sev pienākumus, bet, kad nonāku līdz ilgi lolotajam objektam, tā gribu doties tālāk lāgā neizdarījis to, kas bija jāizdara. Bet jāizdara ir pavisam vienkārša lieta, man ir jānonāk saskaņā ar šo sēņu kalnu. Tas, ka šis veidojums ir jāsauc par sēņu kalnu pār mani nāca uzreiz un nešaubīgi, bet par tālākām darbībām es neesmu skaidrs. Es it kā gribētu izdarīt kaut ko labu, bet īsti nepietuvinot sev šīs domas atrisinājumu, gribu jau atmest ar roku un aizmirsties dodoties tālāk. Bet sevis nodevības sajūta būs pārāk stipra es jūtu, ja nenoglāstīšu šo kalnu līdz tā dzīlēm. Man jāapēd viena sēne, pat ja tas salauzīs man zobus. Man vajadzīga sēnes iekšienes sajūta, lai varētu turpināt savu ceļojumu. Es varbūt pat iztēlošos kā šļūcu no vienas sēnes virsotnes uz otras pakāji un neliekos zinis par šķautnēm manā ceļā... tas viss šķiet tik mazsvarīgi, jāatrod sēne, kas būtu ar mieru, ka to apēdu... Garākā izauguma augumā izgrauzu gabalu pa vidu pa labi no centra. Kreisajā pusē viens izskatās pēc maza velnēna galvas. Es gaidu iedarbi, lai varētu pārcelties dziļāk sapratnē par Japānu. Esmu gatavs turpināt un atlaižu kalnu no savas uzmanības skavām. |
||||
|
|
| Saturday, March 25th, 2006 |
|
||
|
Visvaldis Krējums ar paprikas ausīm no koka. Tuberkuloze ir mušmire bez loga. |
||
|
|
|
||
|
Es zirnekļcilvēka palīgs, bet tavs? Es centiens liels no marmora un akmens, bet tavs? Tu vazaņķis ar zaķa ausīm, bet tas karotīns. Mamuts ir mūsu draugs.. |
||
|
|
| Thursday, March 16th, 2006 |
|
||
| Aizrakstīties līdz drošība stieņiem, kas pasargā kartingistu no mestām pudelēm pa lampu. Kā visa pakārtne būtu pārzīmēt, bet milimetra papīrs taisīts ar rūpību, kas paredzēt slidkalniņiem bez ledus. Tas raisa uz domām integrēties slēptas milgas vālu piekabēs - tajās vājas dabas metastāzēs, kas no kuluāra mesta šķēba izlec bezierunu briesmonis un atpogājas lidojumā kā traka svece, kas no kas no. Nokasi visu kā realitātes atspulgi mūs sargā no ēņģeļiem un dēmonu apakšbiksēm. Tagad katram ir divas ar pusi menstrācijas un taifūni, kas pakļaujas tikai vienai likumīgai pārbaudei - zondēšanai ar kapli un cirvja kātu un trosi akmeņogļu raktuvju atpestīšanai no tumsas laimes un kurpju smēres rabarberu sindroms un fotoarhīvs kā pažobelē atstāts kurināmais kruķis un šīberis un atvelc aizkarus kara mākslas pasniedzēja sapnis nomiris bez bērnu pieskatīšanas priekiem. Tagad visiem ir savas mušmires dārgas un es nesniedzu tajā ieskatu bez pamācības. | ||
|
|
|
||
|
Patiesībai ir pavisam konkrēta seja. Šlesera kungs, vai jūs lūdzu nepapozētu mūsu jaunajam rīta izdevumam Saraksts. Mēs jūs kā tautas mēļo, sakarināsim pie planšetes un izmēģināsim jaunās papīra lidmašīnas. Trauslajā saeimas ēkā trieksies jūsu brangās miesas un sarkanas asinis notecēs pār tēvu atbrīvoto Čakstes marmoru. Piedodiet kungs, jūsu māsas Tālijas vaibsti man atgādina tos laikus, kad kungs bija visiem tēvijas sargiem pa muti piesolījis baranku tirgonis Kolorīts. Mūsu maiznīcas piemīztās telpas un kalmiku trejādā valoda mūs visus atdala no jūsu kraukšķīgajiem paipalu skrējieniem. Pagaidiet kungs, jūsu portfelis ar dinamīta bumbu bērnu patversmei un skrejlapu frontei. Jā, tiešām, patiesību vajag iezīmēt spilgtās sliežu atslēdznieku vestes krāsās, lai katra bērn tiesīgs prāts saprot, kur ir norādes uz laimi un tu pats kā tērēts rauts, nokraujies ar patiesības zīmēm. Blāc krītošas atraugas kā Niagāras krituma paliekas sasalušas barikādes un melni muti nosmulēti beku rauši mikimauši. |
||
|
|
|
||
| Cilvēcībai nav mitas, tā nerimstas. Cilvēcību pie zvēriem krātiņā moratorijā atsvabinātā baseinā. Baltie lāči karas gaisā prieka gaviles un putekļaini kartupeļu maisi. Ledus stalažas un pingvīnu balsis. Pēk-pēk kā atvadas vasarai. Nomizojiet mani baltu un kaprača aproces kā pogu savirknējums eglītē, kā papagaiļa dzeltenie spārni apvij visus stāvus no mājas paliek tikai skursteņa bāka un resni melni mati, kas atkarājas no tā, vai esi sarkanu mutautu apsējis, vai tevi sauc Paulis. | ||
|
|
|
||
|
Trepju telpā bārkstis skaita bezpajumtnieka paika. Turgēņeva Čaika pliku pakaļu apstājas uz trotuāra un gaida salaveci ar sveci un dārdošu sastrēguma stundu satiksmi. Bārkstis. Bārkstīm ir sava dzīves līnija un tu redzi pārāk attālinātas afišas. Ja skrejoša riteņa šļūdoņa un sniega pērkoni gabalu dimdina, tad tu redzi neredzēšanas svētkus. Ignorance kā Ingmāra Bergmana filmu skates apgaismotā stacija un steidžs. Paklāju karikatūras. Un diendusas saulē tēviju smacē ar kaulu patriarhālo spēku no tēviem. Barbarisma atmoda. Un žurnāls Avots. |
||
|
|
| Monday, January 2nd, 2006 |
|
||||
Staipīga dzīve. Vaska figūru muzejā šodien pievedums, aizkrāvuši acis pašai mūzai. Varētu kūrortā uzlaist gaisā katlu māju. Varbūt mazliet piebremzēt, izskaidrot varoņiem divas dūres. Varbūt šis būs tāds īss, lai pēdējo varavīksnēs atpogātu. Tagad skatos acīs sejā, vairs nekādu domu galvā nav, nekādu aizspriedumu, tikai baravika stūrī garus matus mazgāt var. Atskatoties kokles spēlē kokos divas zirga astes pland. Manas mātes laidarā kokiem saknes izplēstas. Kokiem saknes sadīdītas maiku kaulu vairuus diedz. Es ar tavas kaula stangu paņemu un uzdejoju. Koklēm divas rindas stāvot klusē klabot daivas mežā skatos klusē. Varbūt dosi roku, varbūt koku. Paklusēšu pirms noslēguma balles. Tiešām, krelles patīk gandrīz visiem, tikai mūsu debesis bālas skrien pār galvu. Raķetes pār acīm skatās maizes drupačas uz acīm medī kokos zirga astes divas atstprāgušas koka kastes. Mūsu tēvu tēvi skraida, mežā meklē locītavas. Visas ķirurģiskas mocītavas atlaistas no darba klusē. Varbūt iedosi man kāsi, piepīpēt no roktura. Daiļas tavas nāsis, varbūt zini nodeva mūs visus vajā divās durvīs divi cilvēki saiet un pārklāpj atskaņu mijiedarbību. Varbūt tur parunāsim par būtisko, man ir vairākas idejas. Bet gribas vēl idejām ļaut parotaļāties pirms laist pieaugušo druvā. |
||||
|
|
|
||||
Lidlauka zvaigznes. Rakstot savu pirmo romānu izkristalizējas vairākas svarīgas domas, kas balstīs krūtis turpmākajos meklējumos. Īsumā tās atstāstot gatavais pūdercukurs sanāk. Paskaties, konspirācija ar kaut ko saldu sola labu nākotni un varbūt kādu plikni. Tārpiņi sasparojas. Kūts manas mātes labākā sirds. Uzmanīgi runājot par saviem vecākiem, tevi vēl daudz ar viņiem saista. Kad atnāk mājās lielais lielgabals. Liels gabals un liels. Bezsvara stāvoklis, kurkuļi ceļ māju un cep olu, omleti, kulteni, puteni, savas mājas purvā cēlis visu vienā rītā pārdod. Lielo naudu, naudu, naudu debesīs aiznes. Parunāsim par svarīgos, kretinē atgriezties tālu, jo vajag vienu lielu naudu. Tā es palaidu garām, kur tu paliki cūka. Visu laiku man sekoji, es tevi tūlīt uzšķērdīšu, tu tauku pika, es tevi izgriezīšu no iekšas uz āru un izkurināšu slapjā ugunskurā tauku nošķiestiem griestiem. Kas man seko, tam ir cauri, visas dzīslas iztek sausas. Nāves ielokā uz galvas stāv ulvs un karina pautus pa logu labi redzam saule. Ja kādu no meža dzīvniekiem padara aklu, tas izliekas karinām pautus ārā pa logu. Maigā dvēsele, tevi nošķiebs kā kreisu kāju, kā druvā izvārtītu kreklu, tu būsi miris trīs reizes un tavu orgānu paņems pārstādīs ķirzakai ar mīksto ķ un tu nožēlosi savu dzimstību kā nožēlo grēkus Slobadans Miloševics savā nāvinieku kamerā ar iekšējo orgānu dekoru. Paldies, pagaidām pietiks. Ne katrs uzdrošinās mani aizvainot. Tālākais stāsts būs visai nožēlojams. Uzbrūk ērce, sakož pautus. Melniem burtiem parakstās viesu grāmatā un aizbrauc. Manas dusmas nāk ārā arī šeit un tādā garā. Un tu turpini, man jau ir ideja par romānu un tā aug kā garā pupa. Skaties, ka vienvakar neizšaujas gaisā kā petarde, tad tik būs brīnums. Redzi, kā viņš sēž un raksta un nekādas vasaras romances nespēj novērt uzmanību un tikai pats glupākais un glumākais spēj iedomāties ziedam liepas. Ja es saku hop, tad ir vislabākais laiks iespiesties un nelīst ārā. Kājas klausa gandrīz visus manus draugus. Paskaties, kā ietrenējās un tagad laiž kā divi deviņi. Četri piecpadsmit, astoņi astoņpadsmit, kastaņi gruntsūdeņi, paipalu olas, kolibri gaļa mazās daiviņās uz liela šķīvja. Saredzi mani labi. Es esmu no ogles un tērauda. Lai dzīvo meža gulbji un stārķu kājas kā šķīvī samestas paipalu olas un bekons un šķiņķis atdzejo mani no valodas valodā paņem sev līdzi kā koku uz Staiceli. |
||||
|
|
|
||||
Mērinstruments. Tagad ganās mazliet šaubas par lietderību, par nacionālo piederību. Uzlikt mazliet garšvielas, varbūt tas ir mūzikas vaina. Ko līdz Koļāns, neatturēties no impresijas. Es tikko gandrīz atraidīju, es nedrīkstu atraidīt, tā nav labi darīt. Tā var zaudēt ietekmi, kas tev ir vissvarīgākais dzīvē? Tāds strupceļā ievedošs jautājums, varētu padomāt, ka tā ir labāk, bet kas tev deva. Jautājums jautājumā. Vari atbildēt trīskārši, pagaidi, tu nezini, kas būs, kad būs, jo tagad tā nav. Paskaties kāds gudrs pats ar sevi sarunājas. Labi izbeidz ņirgāties, labāk paskaties, ko varam darīt lietas labā. Vai jautājums jau nobriedis? Ko, ko līdz galam kūko, kūko. Atkārto un atkārto, nogriez, nomēri, atkārto. Tā lai labāk sanāk sienas mani klausās un es Jānis Dimants panorāma parodēju onānu. Labdien, ko jums šodien piedāvāt, kur būs tavs jaunais romāns vai tu jau pie tā strādā? Tāds ir šodienas jautājums un izvairīties nav vērts. Pirmais būs stāsts. Kā šort stories, lai pēc tam var apkopot un dalīt gazette. Labi, vai vēlies vēl pasildīties. Nav vajadzības, esmu labs. Brīvais stils, remember? Kokiem lapas ir gandrīz jau nodzeltējušas. Ko lai saka zaļi koki, tiem ir kauns par izgāšanos, par izrādīšanos? Šādi un līdzīgi jautājumi iezīmē manas domāšanas tendences. No tiem vaļā tikt nevar, jo esmu aizpildīts līdz malām. Es tikai piepūloties varu vienu aizstāt ar otru. Izveidot kompozīciju, bet tikt vaļā no pīpēšanas, piemēram, nevar neko neliekot vietā. Tāpat ir ar domāšanas īpatnībām, bet ja esi pietiekami slinks, lai izvairītos likt ko vietā, tad pie pietiekami spēcīga trieciena pirmais pagadījušamies pats tai vietā iespruks vai arī vienkārši vecais niķis atpakaļ ieslīdēs un viss ritēs pārdzīvojumu garā. Tā, ka ņem vērā bulldog. Interesantas lietas var šādi uzzināt, you know. Labāk kā strādāt algotu darbu, kur tu tikai savas maņas kairini, bet nekādas atklāsmes nesaņem. Esmu pret algotu darbu, jo algots darbs tikai kairina nāsis, bet tās ir tabakas šņaukšanai paredzētas, kā smejies. Tātad tā. Par ko mēs šodien runājam, ak, jā. Lieliska atklāsme par kompozīciju. Esmu nu tādā kondīcijā, ka esmu sakomplektēts un tagad tikai mainīt vietām un aizstāt un paplašināt apziņu, bet esi uzmanīgs, kas jaunajā teritorijā ienāk. Esi gluži uzmanīgs, jo visādas lietas var notikt, visu vajag menedžēt un nevajag dusmoties uz sabojātu vārdu nozīmi, jo tie visi sliktie nīstie rumpīši paveikuši. Tāka viss keksā, viss normāli, viss čirā. Turpini turēt mastjuhu. Balaluha, maļina, kurica na tretjei uļice. Kukū. Viss čirā, viss kārtībā. Lieliska pastaigā mežā bez gaisa. Atvērt logu, laba doma. |
||||
|
|
|
||||
Mālnieks. Tagad, kad sirds sāk sist ritmiskāk. Kad osiņas no krūzēm vairs nav tik slidenas un nemūk. Tagad, kad lielpilsētas viesnīcas rokās sadevušās izmaina pasaules skatījumu. Tagad, kad košas ir gandrīz visas krūzītes un kafija rokās sadevusies iet ciemos pie piena. Kad gandrīz viss ir saskaņā un gatavs sadarboties. Tagad nāk svarīgais šodienas jautājums un uz to atbilde tek teciņiem nopakaļ. Tātad tā. Kokiem nav īstu garumu, bet tos var izmērīt ar skatienu. Redzi, kad skatos uz burtiem, tad rodas mērķtiecība. Ja skatās uz bildes, tad rodas makšķerēšana. Mūsu šīsdienas jautājums nesteidzas, mēs tam ļaujam nogatavoties kā tādam sulīgam un septiņdesmit centus vērtam auglim. Mūsu rokas ir gandrīz pārsteigtas skatot viļņus bildē, kad rokas kabatā saliktas, bet cepure sedz domu graudus. Mazas maizes lielie sapņi izcepties uz saulē karstas pannas. Māsīca un brālēns mazie pilngraudnieki čurkst starp mīklu un raugu. Iespaidi mani dziļāk dārga Laima. Lai man ir silti un krūtis izriestas. Stāsti mūsu gari un skaisti, ne acu atraut ne sagaidīt nākamo. Tādas tās lietas un pīrāgi apēsti svētku vakaru sagaidīti un aplaimoti. Kā pīrāgam nabagam divi gali apdeguši, trešais citā domu dimensijā atvainojiet, pieknaģējiet. Tiesas sēde jaunā zālē. Aukstas un apsarkušas sejas, kas nu būs kā nu likteni lems. Nav viegli dzīvot totalitārā valstī, jo tad bijību iedzen uzstājīgi un nenovēršami. Tev būs savu tēvu godāt un strādāt apmaksātu darbu un pat tādi progresīvi vecāki iesaka strādāt un vismaz izlikties, ka atbalsti režīmu, jo kā tad tu bez naudas un bez cieņas sabiedriskas alā dzīvosi, bet kas par apkuri maksās ziemā auksts nav nekāda Indija, kur var zem palmas un banānu noraut zem galvas mizu paklāt un upē pačurāt un muti nomazgāt. Tā tu strādā naftas rūpnīcā un redzi kā aizslīd pirmkursniece Baiba. Baba, nav šodien īsta diena un sodrēji labākie sabiedrotie. Kā nu kuro reizi rūgtu maizi sapelnīja. Milicijas nodaļa vietējā ģerbonis noguruši miliči ar formas tērpu simulantiem. Kopā jautrāk dārgo dārzen, pasēdēsi šodien karcerī. Mūzikas skaņas, tas viss ir iedomāts. Es nevaru iejustie viņa ādā, jo situācija maina uztveri un notrulina, patapina visu notikumu gūzmu. Tu esi sava mirkļa gūstā un vari tikai izlikties kaut kur citur esam, bet cits tu no gaisa skatās, kā tu slikti jūties un nevar palīdzēt, bet ir tomēr cilvēki, kas izrāvušies no apburtā loka. Tie ir cilvēki, kas ticēja savām iedomām un reālākajai realitātei, tā, kas dzimst galvā, nevis par provi ņem pasaules ainu no aizdomīgas demokrātijas palaga nokrata visus vadības izteikumus, tad sanāk pavisam cita reālā realitāte un tas ietekmē gadsimtus un rūguša piena paciņas. Ja datumu norādi uz sejas, tad tevi pār robežu pārlaiž ar bažām. Un kūtī mājo lopi, bet viss ir baigā nosacītība. |
||||
|
|
|
||||
Samārietis. Zālē beigu beigās paliek tikai tārpi. Cilvēkiem vieta ir mākoņos un reaktīvajās lidmašīnās. Mēs visi mazliet baidāmies no tārpiem, bet kā lai tārpi rod savu ceļu uz cilvēku, ja cilvēks ar spārniem ir pārākais cilvēks. Tārpiem varētu būt vairāki uzvārdi. Snaiperi ir mazliet līdzīgi zemfirai un tu jau zini par ko iet runa, kad valoda, kuras nozīme semantiski sadzirdama un taisnā virzienā triecas sapratnē, tad rakstītais vārds nomaldās mežā un varbūt pat apmaldās, bet savādāk viss kārtībā, kad neiropataloģiskās saites mūs atstāj, tās ir mūsu visu bērnu dienas. Gribētos, lai sanāk skaisti vai ne. Bet vienkāršas lietas nāk ilgāk par sarežģītām. Visiem jau netiek, visi jau nevar. Piemēram, cilvēks nostrādājas visu dienu un tad sākas vecais stāvs. Kā mērnieku laikos cilvēks guļ gultā un klepo savus laukstrādnieka smieklus un viss ir labi un neviens nav apvainojies, jo tāda ir Dieva griba. Mazliet pavisam mazliet, esmu piezemēts un spārnos pacelties nesteidzos. Tā būs labāk kaimiņiem un man, ja urbi paņem līdzi uz veikalu. Bilde pazuda kā tad tā. Esmu samiegojies garīgi un morāli nāk miegs. Varētu izdomāt jautājumu, bet neesmu sportiskā formā. Formalitātes kārtoju un darba atļauju, bet zigzag veidīgs spārnojums neļauj ierasties laikā. Kūko dzeguze un visiem smiekli, kā es pamazām iesilstu sveces liesmā. Labi būt citādam, kokiem par asti. Mūzikas skaņas no kokiem krīt, situ ar asti. Mazos torpēdu ēdājus un kūleņodu stājas. Miermīlīgas kājas. Atskaņu galotnes. Pirkstgalu stājas. Stājas pirkstu gali rindā pēc mājas hipotekārā kredītu un sirdī pukst mazs pulkstenis un vairās no skatiena. Lai tā būtu, es varbūt izlikšos par prātīgu un nolikšu blakus karoti tavai medību bisei, plintij, plīts avīzēm un skalu grozam. Iesim mežā iekačāt rāmu garu ar osām un krējuma burkām. Šodiena sākas ar gariem matiem un garu, garu sapņu pierakstu. Tad jau vēl dzīvosim, atmetīsim kautrīgumu, kūtrumu un kultūru. Paliksim gultā ar papīru, pīpi un pastalu. Maurīcija ziemassvētki. |
||||
|
|
| Saturday, December 31st, 2005 |
|
||||
Lauru lapas. Es varbūt tagad aizsteigšos notikumiem pa priekšu līdz pašām lauru lapām. Man šķiet patīkama doma 1 no 100. visnotaļ erotiska un ticama. Kā lai tagad saglabā domīgumu. Es jautāju ne jau pēc atbildes, es savā nodabā priecājos. Lauru lapām vajag ļaut nostāvēties gurķu burkā un šis varbūt paragrāfs bija lieks, bet nu par cik tas uzsākts šobrīd, tad jāpasaka kaut kas ir, jānostiprina iedvestā bijība un darba spars. Redzi, šeit neviens man nevar iebilst un tā ir labi. Šī ir osta, no kuras iziet kuģis jūrā. Šim nav nekādas ūberkūlās jēgas slodzes, jo šīs ir tāds tauvinieks, priecājas par krasta skatu un gatavs doties jūrā. Šeit netiek izvirzīti sirdi plosoši jautājumi un tā ir labi. Tas nozīmē, ka pēdējās nodaļas paliek jaunajam gadam. 2006, kāda bija tā aritmētika, 0 neskaita, tā nespēj izmainīt. Šajā gadā man paliks 26 gadi, ja izmet nulles, sanāk tieši tas un kur tās divas nulles paliek. Kā tur bija 2010. gadā būs 30 gadi un tad 20+10 ir labinieks un nekas nepaliek pāri, tas būs lielais sprādziens laikā. Līdz tam man ir jāpieņemas spēkā un jākļūst nepārspējamam. Tā tam būs būt. Šeit es neuzdodu jautājumus, šeit es nostiprinu tauvas. Manu mazo draugu pulku pulcē lielas taures. Tādā garā mēs ar zemes dieviem stāvam strīpā un mums ir daudzas, daudzas lauru lapas un skābētu gurķu burka par trim latiem trīsdesmit trim. |
||||
|
|
|
||||
Kulminācija. Labi, man nekas nav skaidrs, bet varbūt vari pateikt, ko man darīt, kamēr nav pienācis mans laiks rakstīt romānu? Tu puņķu tapa, nolāpītais krunkuģīmis... es negaidīju tādu rupjību, es ar vislabākajiem nolūkiem vērsos un nebiju spējīgs uz rupjībām, jo mazliet fizisks nelabums valda. Paklausies, tu taču esi pilnīgi stulbs, nekas tev nav jāgaida, vai nu tu raksti, vai neraksti. Saproti pareizi, ja tu gribi būt rakstnieks, tad beidz tizloties un raksti. Tāpēc jau tas vārds ir cēlies no rakstīšanas, ka rakstnieks ar to arī nodarbojas, ka raksta. Jā, bet ko man rakstīt, es nezinu, ko man rakstīt. Ja man nav šīs iedvesmas dzirksts un visi tie, kas dodas pēc iedvesmas man šķiet smieklīgi. Kādu izeju tu man redzi. Es pārstāšu ar tevi sarunāties, ja tu man uzdosi visu laiku vienu un to pašu jautājumu. Labāk atbildi man, nafig tu liec tās bildes, ja raksti vispār par kaut ko citu. Nepiesienies, tas ir mans profesionālais noslēpums, es zinu labāk ko man rakstīt un tu sūda dvēsele man vispār neesi vajadzīgs. Esmu gudrs arī bez tevis, bet pasaki.. es laikam gribu nosist laiku līdz rakstīšanai ar jautājumu par to, ko rakstīt, bet rakstīt negribu un negribu . Šī tēma ir izsmelta, atpūties un viss būs kārtībā. Padomā par visumu, par zvaigznēm, vai par piezemētākām lietām un paklausies labu mūziku, iebrauc varbūt kādā pilnīgā sviestā, aizej kaut ko apēd, lai apslāpētu savu iekšējo uguni un tad jau atkal būs pienākusi nakts un varēs iet gulēt sirdsapziņas pārmetumos, ka neko neesi uzrakstījis. Turpini uzdot stulbus jautājumus un veiksmīgi izvairīsies no rakstīšanas. Tā jau katrs muļķis varētu uzdot jautājumu un saņēmis atbildi uzrakstīt romānu, tad tik ienāktu veikalā un ņem jebkuru un tas ir labs. Bet kurš gan ja ne tu zina, ka tā gluži nav, piemēram, Muktupāvelas Benjamiņa kundze, varu derēt tev būtu kauns ar to sēdēt atejā, bet neskatoties uz to, tu turpini udzdot jautājumus, kas nevienam nepalīdz. Labi, klausies. Paņem lapu, pildspalvu, izlej uz galda tinti, aplej savu datoru un skaties, kas notiek; pieraksti redzēto. Varbūt sanāks kaut kas interesants, bet visdrīzāk nē. Jo kaut kas interesants sanāk tikai vienā no simts gadījumiem, tā pat kā ar fotogrāfiju. Tu taču zini, cik stulbi ir škroboties, ka katra bilde, ko taisi nesanāk, kā cerēts. Sanāk viena no simts ņem to vērā, tāda ir tavas individuālās pasaules realitāte un tāda tev tā patīk, jo savādāk tu nespētu attaisnot visus draņķīgos rakstniekus. 1 no 100, bet pagaidām tu esi tikai kurā 24? Tas ir tāds zīdaiņa vecums, ņem to vērā. Turklāt šis ir tavs pirmais romāns, bet uzraksti simts un viens no tiem būs ģeniāls, es tev garantēju. Īpatnība ir tāda, ka fočuku var katrs mudaks paņemt rokā un saspaidīt pogu, bet uzrakstīt 100 romānus, kurā katrā ir 200 lpp. Parēķini cik ilgu laiku tur vajag. Kādu darbu ieguldīt, tieši tāpēc ir tik daudz sūkātāju, ka viņi negrib ieguldīt darbu, grib lai viss iekrīt viņu smakojošajās rokās. Var, protams, rakstīt kā dažs, ka sakoncentrējas un tad baigo draivu uzliek ar pirmo piegājienu un tad tikai salabo, bet ar tevi ir savādāk. Ņem to vērā un beidz sūkāt gadījuma sakariem. Paņem sevi rokās un rullē uz veselību. |
||||
|
|
|
||||
Metastāzes. Piedodiet par stulbību, bet es tā arī nesapratu, kas ir jāraksta romānā. Es tikai zinu, ka izgāju uz ielas un biju tā uzkačājis savu ego, ka visi apkārtējie likās niecības un gribējās ar necieņu pret viņiem izturēties. Apslāpēju sevī šo vēlmi un nu atkal esmu neziņā, es atkal nesaprotu, kas ir jāraksta romānā. Es tikai zinu, ka negribu nevienam neko lūgt, bet forši būtu, ja man atnāktu varošs izdevējs.. labi, man paliek nelabi no šī diskursa. Man kretinē runāt par rakstniecību, tā ir sērga, tā ir jāiznīdē. Tāds apzīmējums kā jaunais literāts. Tas ir briesmīgi. Es labprāt no lektu no klints. Bet tagad atkal..ē, es vispār negribu, atlaidiet, kur jūs mani ievilkāt, laidiet prom, fui, pē, kaka. Visi ir slikti, es vienīgais labais. Man vajag norobežoties. Ko es līdz šim esmu sapratis? Vai romānu vispār vajag rakstīt? Vari rakstīt, vari nerakstīt, viena šķirba. Galvenais ir būtu krutam stūrim uz Čaka un Barona stūra. Kāpēc es esmu tik stulbs? Tāpēc, ka kokiem lapas aug gaisā un uz gaismu, bet lietainas dienas katram normālam ienaidnieks. Laba sajūta čakarējot bobi. Ja vien varētu saprast kāds ir iemesls. Es gribu uzrakstīt romāni, es gribu rakstīt romāni, bet kaut kas man neļauj. Es jau tā apkārtējo un sevis kritizēšanu esmu samazinājis, kā samazina aizsardzības budžetu kara laikā. Es gribētu būt daudz krutāks, bet man nesanāk, nekāds brīnums nenotiek. Pagaidi! Pēc laika tas nāks, es tagad iestādu sēklu un pēc laika es būšu tāds notikums, ka žoklis atkārsies, tikai vai es būšu laimīgāks? Par to neiet runa, laimi nevar nopelnīt. Es jau tagad esmu laimīgs, bet tas lielais romāns nāks pēc laika kā nogatavojies ābols Ījaba klēpī iekritīs un tad tas līdīs vannā pierādīt zemes pievilkšanās spēku. Ko tad tie citi dunduki darīja, ka nepamanīja, ka ābols krīt pret zemi, nevis pret gaisu. Gaismu, lūdzu, ieslēdziet. Tātad sakarīgas atbildes uz jautājumu, ko rakstīt nav? Bļe tu esi stulbs vai no Rīgas? Rakstīt nerakstīt nav nekādas starpības. Starpība ir slāpēs, bet slāpes var iegūt iegūstot traumu. Tu gribi iegūt traumu, kādu dīzeli dodošu dziņu, kas spiestu tev rakstīt un rakstīt? Es nedomāju, ka varētu tev uzdod šo jautājumu vēlreiz, jo redzi.. paklau, uzraksti romānu par to, kā atrast tēmu romānam. Visi būs stāvā sajūsmā visa tā pēdējā laika tendence, ka visi grib kļūt par baigiem rakstniekiem, bet hemorojs ir tāds, ka nevar tie pacelt pakaļu. Vai nu uzraksta kaut kādu huiņu vai nesaņemas vispār kā es piemēram. Uzraksti un izsmej visus, parādies pārgudrinieka gaismā un tevi sāks ievērot, tas būs super, es tev saku. Izmanto šo tekstu, te sāk parādīties tendence, ka tev saka ko vajag rakstīt, bet tu nesaproti, te pat sanāk riktīgi liktenīga un eksistenciāls materiāls. Riktīgi var pavilkties, tāds dzenbudisma piemērs, ka saka vienu, bet nevar beigu beigās saprast, ko saka. Tāds koks ar diviem galiem, ka ieeju nevar atrast, lai gan viss ir acu priekšā. Baigā loģiskā kļūda, baigais melnais caurums, nevar saprast par ko rakstīt. Rakstīt var par jebko, tam tiešām nav nekādas nozīmes. Nozīme ir slāpēm, tam kas tevi dzen rakstīt kā tādu patēriņa bobi. Kur tu ņem savu dīzeli, pastāsti kur ņem dīzeli veiksmīgi rakstnieki. Vai tevi interesē sekot veiksmes ceļam? Redzi, tu gribi būt jaunatklājējs, tādējādi tu nevari iedomāties, ko tavā situācijā darītu kāds pasaulslavens klasiķis. Ņem to pašu Kafku. Kā tu domā ko viņš tavā situācijā darītu? Viņš šķiet nomira nelaimīgs. Vai gribi nomirt nelaimīgs? Paņem kādu laimīgu un ne mazāk veiksmīgu, tādu par kuru fano visi tevis cienītie cilvēki. Kādu riktīgo rīkles rāvēju. Paņem seru Bobu Mārliju, paskaties... miruši ķermeņi, nekādas vērtības, vienīgi ar skaudību skaties kā citi pavelkas, tu pat negribi atdarināt viņu pavilkšanos, tu vienkārši gribi, lai par tevi tāpat pavelkas. Vai es rādu pareizā virzienā? Tu taču pats zini visas atbildes. Es redzu, ka tu atkal neko neesi sapratis, tev vajag injicēt kādu devu pieredzes, reālas dzīves devu; no teoretizēšanas izskatās nav nekāda labuma. Izej uz ielas, paskrien zem mašīnas, tad uzraksti par pārdzīvoto, dari kaut ko. Nekas nerodas no kaut kā un otrādi. Klausies, bet kā ir ar tiem, kas visu pilnīgi izdomā, man šķiet esmu tāds. Nu labi vari izdomāt, bet tava uzmanība visu laiku novēršas, tu sāc tipa kaut ko rakstītu un tad tev kļūst garlaicīgi vai tava paškritika priekšlaicīgi tevi nokauj. Redzi, tagad tu gribi pārtraukt rakstīt šo, lai ieliktu un priecātos par apjomu, tev pat pie kājas ir saturs, tev patīk redzēt padarītu darbu. Tu esi liekulis, tev ir dubulta morāle. Tu negribi radīt labu darbu, tu gribi apmierināt savu mazvērtības kompleksu, tu gribi lai būtu kaut ko izdarījis, bet darīt negribi. Bet kas mani spiež tieši šobrīd rakstīt? Kas, kas, vai nav vienalga, tagad tu esi safārējies un tāpēc arī raksti, vienkārši tava daba un līdzšinējā domāšana tevi līdz šim ir novedusi un tagad tu te sēdi. Paklausies, man šķiet, ka tu man te reāli tagad dirs, es tev redzu cauri melus, es redzu tavas apdraudētās pozīcijas. Es redzu atbildi spīdam cauri tavai melīgajai miesai. Es sajutu atbildi un es turpināšu, kamēr tu izgaisīsi un es būšu brīvs. Tu esi vīruss. |
||||
|
|
|
||||
Valrieksti. Vēl mazliet par ambīcijām. Tagad tiek risināts reāls jautājums. Jūs jautāsiet, bet kā tad ar zupu, bet es teikšu, ka es ambiciozitāti ciest nevaru līdz ar to es to neciešu ar citu acīm skatoties uz sevi. Tādējādi rodas jautājums, ko tad darīt? Varbūt izlikties par zvirbuli un ērgli apēst brokastīs. Es varbūt mazliet pārspīlēju, bet ko teiktu salavecis. Nogurums parādās aiz stūra un pazūd līdzko es tam parādu dūri un turpinu rakstīt savus izgudrojumus. Es gribēju vēl noskaidrot jautājumu par ambiciozitāti. Es nevaru skatīties cilvēkiem acīs, ja esmu ambiciozs. Bet tad jau man arī nav jāskatās, es atriebjoties varu par šiem skatieniem uzrakstīt un tas izģērbs tos no viņu spēka. Tik vienkārši un sarežģīti vienlaicīgi. Bet citi varbūt padomās, ko es te ņemos, bet es tikai vienu vārdu varu pateikt bļadj. Un visas runas izsīkst saknē, jo manī ieklausās tā pat kā ieklausās visās runās, kas ir pašpārliecinātas. Tāpēc es jūs visus sveicu un liedzu mūsu visus kopā redzēt kā būrītī sadzītus zvērus. Var, protams, iztēloties, ka viss ir labāk kopā, jo tad rodas jaunas substances un noskaņojums, bet vienu gadu vaļā palikt un izlikties, ka sanāk lieliski. Tagad mazliet noklusējās lielākā daļa domu un tālākā gadījumā paliek tikai maza daļa vispārīga sajūtu mutuļa. Tālākās norādes ir nemierīgas, bet saprotiet pareizi, vajag tikai gribēt un tavas smaržas sapratīs mūsu valodu. Ja gribi saprasties ar kokiem, dari tā kā gribas darīt, neklausies ko citi saka, jo mēs visi mirstīgi un kamēr tu sevi stopo, paskaties ko putni dara. Tie ir brīvi vēja ēdāji, dzer upes ūdeni, kurā kāds čurā. Nevajag pārspīlēt viņi nav vienā koordinātu sistēmā un tādējādi ir labākā stāvoklī, jo cilvēki ir vienā līmenī ar savām čurām un tās viņus izseko. Rakstot romānu pacelies citā līmenī, kurā tevi nevar ievainot. Bet kā tad ar Bereļa sindromu. Tas ir slikts piemērs, jo minētais cilvēks ir pavisam citā kategorijā. Viņa vēlme rakstīt dzimst no dieva un tādā garā turpinot viņš tur arī nonāks, bet mana rakstīt vēlme ira dievs un kā tu domā cik mūsos pulksteņi tinkšķ. Vai es atbildēju uz tevis uztraucošo jautājumu, tu grūtgalvīt? |
||||
|
|
|
||||
Tūjas piens. Tikko iedomājos, ka lielākā daļa lasītāju un cilvēku nav mani draugi, līdz ar to manam romānam ir jābūt tik labam un spēcīgam, lai arī mani nedraugi paslepus to izlasītu un būtu uz pakaļas. Mans romāns ir mans Tūjas piens. Es nevaru apelēt pie simpātijām, jo vērtētājs būs nežēlīgs aiz iemesla, ka nav man draudzīgs. Piemēram, nenovīdīgā un aiz savas sejas fasādes indi slēpjošā visiem zināmā x. Es nevaru apelēt pie viņas dzimumorgāniem, manam Tūjas pienam ir jāgāž no kājām, lai gan alkohola satura atzīmīte sākumā neraisa ticību un bijību un vīpsnāšanu. Tomēr to iedzerot lopa lasītājs saprot, ka ir dabūjis bietē un atpakaļceļa nav. Visi jautājumi drūzmējas tā galvā un savā ekstātiskajā labsajūtā kaunoties pats no saviem aizspriedumiem tas pieliek bikses. Visi literatūras kritiķi deg baltā liesmā mēģinādami izspiest kaut kādu mazo kaku, bet sanāk tikai odas priekam un visi sēž nevarēdami piecelties. Beidzot tas ir noticis, latviešu literatūra ir nolikta uz mutes un nekādi komplimenta vārdi nespēj noslāpēt kaunu par nespēju rast ticamu izskaidrojumu. Tu varbūt neesi nekāds dižais koderis, bet manā romānā nav svešvārdu, nav vajadzības zināt literatūras teoriju un debīlo vēsturi. Tu vienkārši paņem grāmatu un tā izmaina tavu smadzeņu garozu. Cik dīvaini, kādam ir jābūt romānam, lai sasniegtu šādu mērķi? Pat tūkstošgadīgi Budas rakstīkļi noliek uz pakaļas, bet apelē citur nevis pie patērētāju kultūras. Romānam ir jābūt tīram no ambīcijām. Būsim godīgi, romānam ir tā jāiedod bietē, ka nekāda pretošanās pēc definīcijas nav iespējama. Bet kaut kādi patētiski Kultūras foruma diriģentu centieni kaut ko pukstēt tiek nolīdzināti ar vienu trāpīgu frāzi, kas iedarina visu romāna spēku. Tāda ir vīzija un tagad mazliet piesegsim to ar zaļām lapām. Kokos aug mazas lapsenes un tu redzi cik skaistas ir manas acis. Tu domā, ka esi mani noķēris, bet vienīgi spēlējies ar savu asti. Es taču zinu tavu struktūru manu mīļo Muktupāvel. Es taču tevi redzēju bezizejā, kad visi kalni krita uz mutes. Tālu gāja ziemeļmeita pliku kravas kasti nesa. Nebūsim tik pieticīgi, lūgsim dejot skaistāko vakara karalieni un turpināsim dziedāt izsmejošos ritmos. Jo nav jēgas jūsu konstruktam, visu izšķir slāpes, bet manējās būs baudījušas provi no jūsu miesām un katrs vārds iedarbina jaunu ķēdi, kas paver apvārsni daiļām runām par Krimas piekrasti. |
||||
|
|
|
||||
Valmiera-Rūjiena. Māksla rokās, vai ne. Tagad parunāsim par saturu. Kā veidojas romāna saturs. Tu iedomājies kaut kādas lietas un liekas baigi kruta tās pierakstīt. Varbūt risināt jaunus sižetus. Paskaties cik man bija jāuzraksta 17 nodaļas, lai es nonāktu pie būtiskā. Es visu laiku rakstīju romānu, kā biju to iztēlojies un nekādā jēgā. Bet jēga nāk kur? Tur kur marazmātiskais Berelis ar saviem iztēles augļiem karina sakaltušus pautus? Nē, romāns nāk paplestām rokām, bet visādi sīkstuļi savos strausa kaklos saskalotās idejas iedomājas un raksta. Kas man daļas gar muļķiem. Tātad. Kā tu reiz jau teici es tevi mīlēju dikti. Pagaidi novirzāmies no tēmas. Tātad. Ko tu teiksi par romāna saturu. No kurienes tas nāk? No sākuma vienu citu problēmu risināsim. Tātad, es nemaz negribu piepūlēties kaut kādās ierakstās robežās iedomāties kā to visu darīt, tas ir mans dabiskais mehānisms, kas neļauj man iet nepareizā takā. Es tam pretojos, lai cik gribētu dikti būt liels rakstnieks. Tātad. Kur slēpjas atbilde. Varbūt es uzdodu nepareizs jautājumu. Pareizais būtu kāds? Kā sauc tēva reizi katoļu skolā. Kāpēc man ir tāds pretspars pret runāšanu par romānu. Tāpēc, ka es vēl pretojos, es vēl esmu celka. Tātad. Nu kāds ir būtiskais jautājums, kas jādara, kas jārisina pirms sākt rakstīt, pirms būt par diženu rakstnieku pasaules vēsturē. Jūs teiksiet, sāc ar piezemētākām idejām no sākuma iekaro vietējo Karogu un putuplasta cilvēkus. Paņem Jura Šķudīša maigo pakaļiņu notiesā publiski. Uzraksti romānu par Juri Šķudīti. Uzaicini viņu uz pusdienām un aizbildinoties ar varenu mākslu klausīties mēģini izdibināt atslēgas vārdu no kura radīsies tavs pirmais romāns, kas satricinās latvijas publiku un tad tu varēsi iet tālāk līdz iekarosi visu pasauli ar savu nākamo. Ņem vērā, ka galvenais mērķis ir realizēt sevi nevis iegūt vispasaules slavu. Piemēram, es nebūtu diezko laimīgs būdams Harija Potera autors. Tad kāda ir atbilde manam jautājumam. Realizēt sevi, jā tas skan lepni. Gandrīz kā no izrādes nosaukts slogans un savā žurnālā ierakstīts. Tātad kāda bija būtiskā atbilde un neuzdotu jautājumu? Valmiera-Rūjiena. Braukt uz laukiem saprast, kas ir romāns. Es, piemēra, neesmu lasījis Ikstenu un mani tas neinteresē, bet kāpēc es gribu sagaidīt atzinību un no katra indivīda. Visi nekad nevar mani izlasīt. Liene Priedīte mani nekad neizlasīs, jo es būšu pārāk labs priekš viņas viņa mani nesapratīs. Tā, jautājums sāk izkristalizēties, tātad, kāpēc vispirms kaunēties no rakstniecības. Tāpēc, ka par to nerunā. Par to īsti vīri nemēdz runāt, jo rakstniecība ir kaut kas intīms un rakstnieki, kas sevi uzskata par rakstniekiem sūkā pēc definīcijas. Tātad ar kādu asociāciju aizpildīt asociatīvo telpu savā iekšējā rakstniecības teritoriumā? |
||||
|
|