| View: | Par lietotāju. |
| View: | Draugi raksta. |
| View: | Kalendāra skats. |
| View: | Izlase. |
| You're looking at 40 entries, after skipping 220 newer ones. Missed some entries? Then simply jump back 40 entries or forward 40 entries. | |
|
|
LiveJournal for zemapzinnas modulis.
|
||||||||||
| Saturday, December 31st, 2005 |
|
||||
Pēcpusdiena. Tu atvēri durvis brīdī, kad es biju saķērusi rokas galvā un tas atkārtojās vairākas reizes. Es biju mazliet noskumusi un man labāk izdevās rakstīt, skatoties uz burtiem, tādējādi es biju mazāk atrauta no realitātes, bet bildi redzēju ar perifēro redzi. Turklāt pielaidu daudz mazāk kļūdu. Kļūdu labošana pēc uzrakstīšanas sagādāja lielas raizes un ciešanas, tāpēc tagad varēju uzreiz izlabot, ja kaut kas nebija pareizi uzrakstīts, jo tūlīt to pamanīju, nevis kā iepriekš, kad skatījos visu laiku uz bildi un pēcāk jau sāku pierakstīt vienkārši to ko redzu attēlotu. Bet ko es rakstu tagad, kad visas raizes izdzēstas, no kurienes es smeļos avotu, kur es ņemu vārdus. Tie nāk paši, es nezinu, tie vienkārši ienāk pa pirkstiem, es varu nepierakstīt un pierakstīt, bet tiklīdz es novadu vārdus pa pirkstiem tā tie pieraksta. Nekļūsti patētisks mudaks, tu smirdīgā dzērvene. Paskaties, tiklīdz es mēģinu analizēt situāciju tā vārdi paliek skaudīgi un dusmīgi, viņiem patīk slīdēt brīvi. Vai tādējādi varētu uzskatīt, ka jebkāda to ģenerēšana modificēšana ir rupjš pārkāpums. Bet var arī ieiet tādā stāvoklī, kad gribas stilu un tad pieslīpē, tad vārdi nevar neko iebilst, jo tie jau ir pie vietas, pierakstīti un viss ko tie var pukstēt paliek nesadzirdēts mūsu ausij, jo mēs tikai ar skābardzīti pieslīpējam malas un riņķus zem acīm. Redzi, ja gribi uzrakstīt romānu, tad pārstāj no sevis iedomāties milici, izkar ložas sev zem acīm un sēdi caurām dienām un naktīm. Tas nav vajadzīgs, tas ir pilnīgs breds. Es tev skaužu, ka labs Breda Pita maize pita maize pīta maize pain int the ass. Vajag vienkāršam būtu un caurulē pūst lai pa otru galu nāk ārā nevis iebāzt zemē un pašam uzsēsties virsū tā, ka spiediens pamet gaisā un krītot atpakaļ uzdauzi sev aci pret trubas malu. Ceru, ka izsakos sakarīgi, jo vienīgais ko gribu jums ieborēt trulie analfabēti ir tas, ka ņem bumbu un ej met pa grozu kā tāds tireklis un varbūt vēl kādam piedevām izsit zobu ar lidojošu bumbu. Mēs visi esam bumbas un izrunāt var dažādi, bet tu tikai paprasi man un es tev izstāstīšu, ka labāk ir skatīties uz tekstu nevis uz bildi. Šādā veidā es gūstu patiesu prieku un nejūtu, ka tas ir pienākums uzrakstīt maza faka romānu tu Romas kapitulāts kapilārs mudaks labrīt labvakar. Kā jums iet kā tev iet uz redzēšanos tādā garā vai tagad sāc ierubīt savā stulbajā galvā. Mēs par šo vēl parunāsim, jo redzi mums iegājies standarts nepārsniegt noteiktu garumu un es kā tāds padebīls pastaidzenis arī ievēroju kaut kādu pagātnes iegribu standartu un neturpinu izaugt kā garā pupa debesīs lai var iekārt egli kā kājām gaisā karājas un draud uzkrist nabagiem uz galvas tāpēc visi sēž tirdzniecības centrā Alfa un skaita savas Omegas kapeikas un izliekas baigi saprotoši, lai gan tik vien saprot kā mani uzjautrināt un ģenerēt jautājumus manam iekšējam universam. |
||||
|
|
|
||||
Saulriets. Tā, tā. Skatiens miglains lūdzu nevajag tik ļoti koncentrēties uz sevi realizēšanu un vispār. Kokiem lapas čaukst kad es skrienu mežā. Manu alpu čaukstoņa kā labas cīruļu dziesmas, kā tu sevi sauc. Mani sauc tērauda lode es skrienu un sevi neierobežoju skrējienā tikai viļņi var līdzi stāvēt. Kādu tu sevi iedomājies mani redzam. Kā tu vari sevi sapņot ar lielām acīm pretim saulei ja es tev ireduz visur kur tue j. Mūsu abu darbu saknes ir mūsu sakņu albatross. Nāc uz manu tēva reizi un tad mūs tur abus glabās. Koka lādē ieliks kopā ar kreklu un biksēm nezin kāpēc tādā kombinācijā un tu rokas ap galvu satinusi skriesi pēc dvieļa palīdziet, palīdziet kliegsi un mēs abi izliksimies dzirdam, ka nav nekā labāka par šo Kopotie raksti mūs kopā savērpj un tu par sevi labāk zini kā es tevi uzrunāt. Mūsu māsa kaeirja mūsu māsa Kerija mūsu māsa Kerija iesprūda starp sliedēm. Mūsu māsa Kerija iesprūda starp sliedēm un tu redzi sevi nākam divas reizes apjozdams ap galvu skrejlapiņas košļenes un tā tālāk kā mūs sauca tā es nāku. Es pat aizmirsu ko es rakstu un tad tas ir kā svešs cilvēks rakstītu dzeju un tu man redzi atkal tālu kokos aulekšiem nāk saulriets un mēs abi esam kopā k a līstošas lāpas un tu redzi gandrīz visu manu sirdi tikai nevajag tik ļoti satraukties man besī skatoties acis žilbst un es tevi redzu kā t tu mani redzi tu mani redzi no debesīm es skatos samiegtā m acīm un mēs viens otru saprota, jo manis nav ārpus manis, bet visa pasaule maza kabata kurā tu skaties pa caurumu vai es neesmu sadarījis blēņas. |
||||
|
|
|
||||
Dubaja-Rīga. Melna nakts varētu padomāt. Bet ko padomā prāts, kas raksta romānu. Tiešām, nevajag kautrēties. Ko padomā prāts, kas raksta romānu. Mani tas neinteresē. Kas mani interesē? Mani interesē patiesība. Kas ir vainas gaismai, ka tā tik skaistas pēdas atstāj. Kā var redzēt saules lēktu manā logā. Mani interesē krūšu tēls, lodāmura tēls, mauriņš. Vilciens Dubaja Rīga, kā tu sevi sauktu, kad manis nosauktās drēbes atpakaļ pie sevis nāk. Garderobe miežu grauds. Kas interesē romāna rakstītāju. Kur ir tas pašrealizācijas variants? Kā cilvēks sevi pašrealizē? Ieiet aiz aizkariem un redzēt, nesapņot, bet darīt. Realizēt sevi. Kāpostus lūdzu piešūt pie apkakles. Cik gadu ir P. Vārdu negribas izrunāt pat brīvam esot. Viņš lasa, bet es izliekos, ka nelasa. Es savā izlikšanās esmu pārāk tālu aizskrējis, resursus iztērējis, lai izliktos, ka nav tas kas ir. Visu naudu biļetē izpircis uz vietu, kas man neinteresē, kas pat ir kaitīga. Kas tad mums te ir, kā top šedevri. Pastāstiet un atbildiet. Es nejūtos banāls. Kā izteiksmes līdzeklis. Kāpēc rūpēties par neesošām garīgām vērtībām. Lūdzu palīdzēt izkompostrēt talonu. Redz kur nāk košas krāsas. Atbrīvoties no ierobežojumiem. Tagad jau es labi daudz domāju un tā ir labi, jo galvenais svētku avots ir sajūta par labo un ļauno. Kādus līdzekļus tu izmanot. Saprast pasaules likumsakarības. Dziļi, dziļi sevī sev noticēt, lai nav šaubu. Šaubas kā skali iekuram un avīzes lasīt pirms sadedzināt. Masku balle. Trauma mana. Redzi, ja nesekoju, tad pēc tam tas ir apgaismība. Izlasīt saprast uztvert apgaismība. Nekur nemanīju, ka esmu te nonācis, bet tad hop un tā top brīnums. Gribas padzerties un apēst ābolu. Protams, kāpēc gan ierobežot stāstu ar izdomātām robežām. Viss, kas notiek ir liekams uz papīra un tādā garā līnijas mani pieņem. Galvenais ir nenoliegt Dievu savās pārdomās, bet filozofu armijas mani atspēko ar trešo imperatīvu un es nemaz neklausos, jo manas sienas ir stikla biezumā. Kāds mani apšauba no iekšpuses un tas pats ir tas, kas piešķir filozofiem pārliecinātību. Es varu mukt un slēpties, bet mans nodevējs un vietnieks, tas vienmēr ir ar mani un likt tam domāt par A burtu un būt patiesam savās saknēs. |
||||
|
|
|
||||
Mauriņš. Rīts sākās brūns. Mazliet atkārtojušās dzērvenes. Pieticība, atkārtošanās ir liela. Lai gan no otras puses, katra detaļa ir citur, līdz ar to asociācijas savādākas. Te es atskatos no savām pozīcijām, jo mierīgi pārdodos citam viedokli, kas vēl nav izsacīts, bet noteikti būtu spēcīgāks par jebkuru manējo. Košas manas zeķubikses, logos rāmas ugunis deg. Esmu no kreisās puses ieņemts un skatos. Mans skatiens bezmērķīgs, ceru, ka pieķersies lētai mīklai. Neko nedarošs platforma. Bezmērķīgs un ambiciozs. Kur ar tādu var likties. Jebkurā kontekstā runāt par sevi interesējošiem jautājumiem. Nerunāšana nozīmē atsacīšanos no sevis, vai nu kautrēšanās, kauns vai sociāli aizspriedumi neļauj sevi realizēt. Tad fizisks pseido-nogurums, nevēlēšanās būt savādākam. Nogurums censties. Jo centieni nezināmā labā. Tik vienkārši, Amērika ir manās robežās un Buda plaukstas attālumā. Es savācu konfekšu papīrus un atsakos no konfektēm. Tādējādi man ir pārliecība un nevienam nav koda atslēga. Manās dzīslās netek cukurots sīrups, bet konfekšu fabrikas Uzvara logotips vienmēr ar mani. Tādas noskaņas šo rītu sagaida. Bet pērnie restorāna sēdētāji tikai sēž savās aizvakardienas drēbēs, bet es jau esmu lielu gabalu prērijas atstājis aiz sevis. Es pat esmu sācis sapņos strādāt. Tā būs labāk. Man nav kur skriet. Bet tu, ko tu te gaidi. Ah tā, gaidi manu atnākšanu, gaidi savu kārtu aiziet. Kā operācijas zālē aizkariņus aizvelk, lai var nokārtoties. Alus pudelē nesanāk, tad es pacietīšos. Kaunos. Nevar noturēt uzmanību. Acis notīrītas, tikai piere vēl visa saķepušu asiņu. Tieši atbildīgā brīdi ienāk nevajadzīga skaņa. Varbūt pāriet akcijās un izlikties sapņojam. Es pametu tevi savā varā un dubultojas sejas vaibsti. Manās mājās nav daudz tādu sakaru. Nevajag varbūt turēt fokusā uzrakstīto, bet tikai nākošo. Tad vēlāk būs interesantāk lasīt. Redzi, kaut kas mani pastūma atskatīties un izvērtēt. . viena krūts kā atačments ložu necauršaujamai vestei. Cik tālu tu savas robežas izstiepi, cik tālu tu redzi sienā skatoties. Sarkani paklāji un muša visurgājējs, jē. |
||||
|
|
| Friday, December 30th, 2005 |
|
||||
Māllēpes. Cik ilgi var izturēt uzbrūkošas plaukstas. Mani var pazīt pēc deguna balss. Dobjas skaņas manās mājās mīt. Es redzu pa logu nākam ziemeļbriedi un trīc kaut kas nesvarīgs. Tātad par logiem. Atspīd krokas un ir lopi, kas nesaprot normālu valodu. Es izteiktu rājienu, bet kapitulēt nav māksla. Manu durvju priekšā mājo sūdu ceļam’a lāpsta. Tiklīdz pienāk jauns reiss es piedāvāju pacilāt atbraukušo Mastrojāni. Mazs tu man Jānīt esi padevies, pavisam viegli tevi pacelt gaisā un uzmest un noķert gluži kā rauga pankūciņu tikai nespiedz dieva dēļ ausī jau klausule, tajā runā par pasauli bez atstarotāja. Es vienaldzīgs notriec pensionāru un tu redzēsi, kā visa tava balva sasprūk kanāla malā noliktā balvu kausā. Tādi ir mūsu Jāņi, tādi mūsu ziemassvētki. Rokas kustas un to vietā paliek roku kopijas. Ja ilgi staigā pasauli iepazīt beigās var atbraukt atpakaļ uz Beirutu un kā vakar vēl te bijis, bet dzīve pagājusi un mūs šķir gadsimts, bet viss, kas rokās turas ir veci kurpju šņori un man nav bail no laika rituma tikai tu man, lūdzu, paskaidro kā saproti vārdu ‘klusums’? Es varbūt pirmajā klasē pāriešu, bet tevi neatstāšu. Mani mati tevi dievina un tavu acu krāsa manu matu krāsa visas krāsas ir māsas. Nepametiet māsas atstatus vienu no otras, jo galvenais ir mūsos klausīties un mūžu dzīvo mūžu mācies. Mūsu klasesbiedru bildes, mūsu visu palikušās dzīves, spindz pret zvaigznēm, k o sagaidīt gribam, vajag tikai mazliet drosmes un mēs paliksim pillā kā dzerstiņa pieliku roku pi krūtīm, sirds tik strauja, ka nenoturēt. Pret zvaigznēm maļas un vienu valodu runā, bet citu domā. Vairs nesaprast tās nolūkus un tutū paliek vien balta svītra aiz manis spogulis mazliet netīrs un kaunas sava drebulīgā rīta pie auksta poga piespiests aizkars bezizejā trīc. Trausla mūsu pasaule, visas kara bumbas pārdot tirgū, par naudu nopirkt pārtiku bada cietējiem. Bada cietēji nomirst no Aids un viņu mājās uzcelt kokakolas rūpnīcu. Paskaties kāds man ir potenciāls. Pa šo taku mūs visus ved, ienīst kapitālismu, ienīst sociālismu. Es personīgi gribu nodzīvot līdz pensijai un kā savu gala eksāmenu nodot Kurdu šeiham pateicības vēstuli par mauru karos iegūtajām trofejām, kas glabājas Britu muzejā un kuras man nekad nav bijusi laime redzēt un ka es gribētu uz brīdi būt putns un redzēt savu dzīvi kā iestādītu rododendra draudzeni dāliju tik krāšņu, ka elpa aizraujas un viss ko var pateikt ir paldies par izdevību, par šo dzīvi un kuplo draugu pulku, kas raud. Ak, tās jau atkal bēres. Labāk par kaut ko jautrāku , par trubadūra sapni piemēra, es apzināti un aizmāršīgi sevi padaru par aprobežotu plānprātiņu, kāpēc gan es nevarētu būtu atjautīgs un asu prātu, tā lai ierakstītu pasaules vēsturē ar personīgu roku lielum lielu sārtu burtu A, kā Zorro vai kā Lāčplēsis, kas kādu mazu meiteni plēsis un senais latvietis cieņā pret būtisko piešuj nabagam pie galvas mītisko Krievijas cara mantiju ar vārdiem latīņu valodā mūs visus apsaukā Dievs. Tikai tā valoda kā no galodas nocelta, neviens nesaprot aiz pastarās tiesās glūnīgā skatiena. Izeja ir viena, dārgais, nopērcies sev pats un vienreiz kļūsti uzticams. |
||||
|
|
|
||||
Sliekas. Atbrīvoties no aizspriedumiem. Cilvēks skatās, tam redzama seja, acis, deguns, mute. Pārējo var piedomāt. Atbrīvoties no aizspiedumiem un kā sliekai satikties ar sev līdzīgiem paralēlos tuneļos. Es gribētu sastapties ar košām krāsām, bet mani aizspriedumi, tiem nav ēdamu lietu, bet badā mirt trīs dienas paliekot ciemoties. Man sāp sirds , man salst kā no manis atdalās aizspriedumi. Es emu kā ģēnijs, kam nav naudas, es mirstu badā no talanta. Es gandrīz noticēju pavērtām kājām, bet tā izrādījās saliekta roka. Manas prāta spējas ir ierobežotas, tāpēc es emigrēju kartupeļu laukā sargāju kolorābjus Kolorādo laukos pie baznīcu laukiem. Pietiek. No aizspriedumiem atbrīvoties. Sliekas. Mani bremzē manis paša darināti mehānismi. Ko jūs ieteiktu, lai atbrīvotos no aizspriedumiem, redzi tas pat atbilst priekšnosacījumiem. Kā lai .. mieru. Tātad kur mūs ved aizspriedumu atmešana. Tam nav nozīmes filozofija ir apēsta. Es gribētu uzstāties ar partikulu par tīrā prāta kritiku. Es manifestēju brīvo vaļu vaļiem sava gaļa pietiek, mēs turpretim esam daiļas kazas. Ja mūs atpazīst uz kraujas rudzu laukā, tas nozīmē, ka mūsu prāti ir atbrīvoti un mūsu sirdis nesāp pēc kokakolas. Es gribētu reģistrēt sevi šīs māllēpes varā un turpināt koku sgāzt ar skatienu vien. Es būtu diženākais meža cirtējs pasaulē un tu mani pazītu tikai no attāluma. Mūsu abu rokas klusē varbūt salikt tās vienā pusē uz radiatora un klausīties Šūbertu Bahu un Trakviljani. Mans prāts nav nekāds dižais un paldies par to viņam, jo man nav tik daudz laika, lai strādātu par apteksni laikā kamēr visi mani draugi spēlē klavieres un Šūberts ir mans vecs čoms, lai gan lai gan. Eksistē dažādi atribūti, lai miegs būtu kvalitatīvs. Mēs esam īpaši cilvēki jo saliekta roka tomēr dažreiz izskatās pēc paplestām kājām. Tur nu es neko nevaru palīdzēt un klauna seja kā manu pātagu saēdusies slieka. Nu ja, slieka, tā tam būs būt. Paklau, es tikai vēl priekšniekam ar Tarrota kārtīm piebāzu pilnu kapotu un eļļas filtrā iespļāvu pili kaprijoda, lai sniegotā debess nav tik sarmaina rītā, kad mūsu visu aviācija mūs padzen no tēvijas. Šī mūsu visu tēvija, kā gan viņā mūs aiz pautiem tur, gandrīz var apraudāties, bet analogs kā tāds krusts lauku sētā traucē sunim sakost svešas vistas. Manuprāt, ir divu veidu cilvēki. Tādi, kas ir mani draugi un tādi kam krēpēs liesmo svins. Manu draugu justīcijā mājo košas krāsas, manu draugu draugiem draugi draugiem draugi. Ja tu visu saskaiti paliek tikai terorista jaciņa un policista koks nopulēt pret radiatoru un slota ar ko pasmelties gudrību no Harija Potera. Tā no tiesas mūsu visus valda bezsmadzeņu vājais prāts mūsu zemapziņas uzburbušais slogans – pērc. He, he, vai nav oriģināli. Varētu pabrīnīties kā no tādas pašas bildes var sanākt tik daudz slieku. Bet es jums pastāstīšu. Vajag atbrīvoties no aizspriedumiem un iedziļināties problēmā, nevajag lolot svešas ambīcijas un savā submarīnā peldēt dzeltenā upē kā mazā faraona vabolīte sunshine in the air. Kā basketbolu botu gaisa spilveni kā plaukšķenes pārplīst spelgonī un tāda nolaista mašīnas riepa tikai paliek un skatoties vienā punktā sanāk iesnās kā sadalīta piere vai varbūt es nepareizi sapratu, bet nav viegli saprast savas taras nodošanas centra paroles sastaptos kolorītus. Pret rītu. |
||||
|
|
|
||||
Vēlvienreiz Tā, tā, tā, klusums nav draugs, tas pielipis kā dēle, bet dēles man nepatīk. Atbrīvoties savās iedomās, lai skaudrs top prāts, ass kā tērauda slieksnis uz kara lidmašīnas apkalpes telpu. Nenovērs uzmanību. Skaties kā nāk domas un iedvesmas. Caur sienu izspiežas kāda paciņa un tas būs atbilde uz pavasara kastroli. Kādas balerīnas, tik apbrīnojami. Turas pie redeles kā striptīza dejotājas kokles un mati nav mani draugi jau atkal. Tik daudz šaibu vienā galvā vienos vārtos mulsums čab. Šaubas manu dārzu uzraugi un zvirbuļi tādi kā mazliet atsvešināti vārdus neklausās tikai skaņas. Trokšņus, lai sastapties. Vienu mirkli. Kājnieku brilles. Vai tu man nepateiktu kā iedomājies izrauties, ja tava uzmanība visu laiku novēršas. Tas mazais golfa elfs kas skatās caur deniņiem caur priekšā pieliktu roku caur visu to gaisa telpu kurā es vedu pastaigā savas lidmašīnas. Kā zeltā lieta skulptūra es tevi lieku nomazgāt tīru pusdienām par godu izlikti svečturi un tu manu prieku skaista mūzika. Galvenokārt mēs dzīvojam dēļ slavas, bet koklētāji tādi mazi meža dīvainīši. Paskaties tie pārdzīvojumi taču tev nesa pastaigas. Ienāk pavārs un pavērtu muti prasa vai garšo, pakalpīgi piešķiebj galvu. Jā garšo, man tikai galva sasāpējās , mazliet familiāri un nevajadzīgi saka viņa visu mūsu sirdsapziņa. Stāv galvas kauss kā kravas kaste kā ekskavatora kauss kā ogles sniedzoša plauksta, ņem mani atbilde, es gribu palikt plika kā līdaka salā, kad saule iesprūst ledū un slidas košā krāsā spīd. Manas padušu redeles, visas smalkās spalviņas ir mūsu laikmeta gudrāko cilvēku galviņas. Kā samtainas atslēgas es izleju pār gavilēm plūdus. Mēs varbūt vēl tiksimies, bet gulēšanas brilles gaismas slāpētāju sapnis. Mudīgi sastapties ar kādu, kam karsti. Izmesties līdz biksītēm un tēmēt glāzē trāpīt raudulīgas vāzes projekciju štoļi. |
||||
|
|
|
||||
Trompetista sapnis. Nu kas jauns? Vai trubadūra sapnis ir reāls? Vai mana dzīve telefona saruna? Es tevi slikti dzirdu ar nolūku. Maniem matiem vajadzīgs jauns remonts, jauns izskatīgs meistars, jauni muskuļi un jaunas asinis. Vislabāk atbilst cilvēku, es gribētu būt briļļaina. Ar galvu turu rokas kopā savādāk esmu dimbā. Krekšķinās mazs gepardiņš, esmu lauvas varā. Lauvam zelta auskars nabā izskatīgs pēc velna. Pati mugurpuse zeltā kārpas manas acis maigas. Mēness visu daiļu dara ceļā apspīdēdams maurus. Kā lai tieku augstā kalnā ja pat Sīsifs nomirst badā. Kā lai rādu svešiem ļaudīm savu cietušo un trauslo māti. Matka viņi mani sauc rādot ar pirkstu uz cirku. Cik ir pulkstenis es saprotu un tūlīt atmetu nevajadzīgu plezīru. Kāpiet augšā, es pavedīšu. Līdz ar Torņkalna staciju es bāls un kreisām rokām palieku. Manis paša audzēts lauvēns smaida bikli somā raugās. Peli redzējis tas esot starp pūdernīcu un Nīcu. Es Lisabonā ķēru trieku un atveda mani ar visu manu liesu. Gaļu neēdu, viss lauvēnam par godu. Manas krēpes viņa gods, mūs tik pesticīdi apdraud. Varbūt uzsmēķēt un raudāt kā to dara kino ļaudis. Mušmires un lūpu krāsa, zobu birste mušpapīrs. Kino kadrā ietilpst bēdas, manas patiesības sēras. Kolīdz būšu pilngadīga tā ar tevi došos cīņā. Mūsu plaušas gaisu tvers, manas rokas tavās smelgs. Tā kā debils dzejolis sanāk manas pamasē mani es tava es tava. Ko līdz pretrunas, ja vistu kūtī gaismu skaita. Elektrību rēķināt, to tie neprot, dīkdieņi un slepkavas visi vienā maisā bāžami. Kā ar roku atņemti skatās acīs cirkšņlauži. Es gribētu būt pareizāka, bet viss, kas manī palicis ir bāka, kas gaismu dod un pati naudu neņem, viss man jāuztur un drebu pie katra mazā impulsa, kad priekšnieks brauc ar ampulu pie manis svinēt Jauno gadu būsim visi priecīgi. Nudien. |
||||
|
|
|
||||
Muklājs. Atskatoties uz paveikto, uz vecgada sastrādāto puika grib pačučēt. Mierīgs laiks, nav vietas ekscesiem, ir divi naktī un tu tupi kluss. Mājas līgo viena otru, gaismiņas spīd un tu pamazām pacelies virs savas ejakulācijas tornado. Kolorīts tēls, zobu pastas kreatīvs. Tālus ceļus gājis tēvs ar ziemu roku rokā dejo. Mazas ugunis un grāmatu plaukts, bet tikai retais zina, ko domāt. Tādas lietas mūsos mīt, ka tik nav jāpakrīt. Rīmēšanas svētki Santamonika, Kalvadosa, krūšu tēls uz azbesta paklājiņa. Mēs nebūtu tik dikti priecīgi, ja tu prastu mūs atšķirt, bet ko līdz tāda saspiesta morāle, ja es runāju no stikla otras puses. Manu acu zīlītes redz krāsas, es esmu tāds kā Tarkovska sārts. Mamma atnesa putraimus un ko tu domā tagad darīt. Mazliet spēki izsīkuši atkal vaimanā. Kā lai palīdz pats sev nelīdz pats sev vislielākais kungs, bet nedomā lieki par svešām problēmām mums galvenais paslēpties skaitļos un kuluāros. Izsmiekls, mazliet mierīgāk, redzi, ka klusums un kā tevi sauc? Es aizmirsu piedod kā klijānu sauja mūs pabaro snauda. Krūšu galus ietērpj zelts, kakla rota spožs luksofors. Tā tam būs jābūt, mēs zinām viens otru, auskari baltas begonijas un tu mani sauc caur miglu ar skatienu mūsu mīļā Parīze. Sirds kokā pland un kolonnas ir mūsu bērni. Tur kaut kur dziļāk mūsu prāts draudzējas ar skaisto zemi. Ziema nāci atvadīties mēs ar kaklarotu kluci iziesim uz ielas klusi pašļūkāt pa trosi. Kalvadosu rokā, marinētu ziedu plaisas zobos, marinētu gurķu plaisas, plastmasas maisiņš un atvadu balles taloniņš aiz auss. |
||||
|
|
|
||||
Vilciena stacija. Redzi, mēs esam atgriezušies stacijā. Šeit mēs sākām savu dzīvi, bet ko tu brīvi dari, tas ir labi. Kad sēdeklis ir apliets un mušmires staigā brīvu gribu. Kad smaids nevar apstādināt mūsu gribu, kad es gribu, gribu, gribu, bet vis ko varu dabūt ir ticējums par brīvu gribu. Tavs smaids slēpj stalaktītus, bet kad esmu aprobežots, kad man sirdī stāvu gaišs, kad es dzelzceļa un māju rokas kājas galīgs vārds. Manu mīlu nevar viegli padarīt par strupceļu. Esmu gandrīz visu biedru mēraukla un starpposms. Kad tu mani sveicināji, tad es tevi arī. Bet kad mūsu rokas klājas divas rokās starpceļā. Koši rokas klaju lauku manu roku starpposmu. Tagad es uz aukstiem kriptiem, manu galvu arī vari, kad es tevi pateikšu ar varu, tu man mazliet skaudi. Kokos tagad skatos balvu savu saņemt par padarīto. Gribas iepirkt manus spalvu kātus mazos rododendru stādus. Kā jau stāstīts Guliveri kāpņu telpā gulētāji. Manu skapi aiznesuši Skroderdienas Silmačos. Lieli burti mazi bruti visi tahtu apsēduši, dīvāniņu malā bīda koši sārtiem vaigiem stabi. Elektrības mazmājiņas drosmi smeļas savā sirdī. Izdejo man subģēniju tādā garā turpinātu. Ko lai saka mazas zivis, kad tā pretim stripo Kārlis. Mans mazais draugs. Paliec sveika nāra, paliec fotogrāfijā. Kad tu skaties manās acīs tu man redzi sevis dzīslas. Kādu dienu tu man sacīt, ka tu skaties manās acīs. Pagaidiet, man kaut kas jāizdara. |
||||
|
|
|
||||
Milicijas medības. Kā rīts sākas ar dīvainām paģirām, tā pirksti nosalst ejot uz vēstniecību. Mūsu paģiru milicija ir mūsu dievkalpojuma sargs. Esmu prātā maziņš draugs mūsu visu košļājama saule. Kā tu iedomājies izplesties, tu taču mūzām neesi redzējis patiesību. Kādu reizi paņem līdzi uz medībām un izskatās, ka auksts. Malu mednieki ir tavi draugi, esmu gandrīz puspliks draugs taču kādu reiz arī paņem mani līdzi pasi uzraksti kā domā darīt pašam paliek kaun un labi ka tā dari mūsu visu vārdā pali izskaloja pamatus vidusskolas bērniem. Malu mednieks krūtis griež, saka kā tu mani sauksi, kad es tevi kaušu. Kaucu tā kā vilks uz mēness un tad saule atkal nāk. Tā tie mainās viens ar otru vilkam kauns, ka saule draugs. Mežā dzīvot nav tik viegli, mežā auklēt palagus un šaut visu kas kustas viss tas ir mans draugs. Pati daba tā nolikusi un es tam ticu, vai redzi kaut kādus ziemassvētku vecīšus kas kustas. Kam rokas kustas, ka m acis mirgo. Es redzu košļājamu gumiju pirkstos satvertu un staipāmu. Izstaipi mani draugs, tā lai paliek kauns. Mazā egles mantiņā atspīd visa dzīve. Kā tu teiksi tā arī būs, tikai papriekš pabrīdini. Mozus tek no kalna lejā atslēgt skolas vārtus, mīļas tās, kas pašas ek skolniecītes kaijas. Mūžu dzīvo, mūžu mācies tā man teica draugs, šis tas jauns un šis tas bijis mūsu dzīvēs atgriežas. Kājām nācu garu gabalu un tagad esmu tavs. Bet kad celšos augšā rīt aukstā māllēpes man galvu skaus. Krusta skola tā kā bišku maziņa pa gabalu šķiet un Kultūrkapitāla fondi skatās mūsu visu acīs. Esmu mazliet plebejisks, bet no tiesas nožēloju grēkus. Acis manas nemelo, kas izskatās tavās acīs tīšprātīgās. Mūsu vilki dara savu, bet kas prātu uzurpē un slavē. Manu draugu draugi paši ir draugi man. Pats kungs, kad ēveli un slotu malā nolicis dzer jodu, izskatās tas pārbijies bārda apaug muti, skaties, tā kā daru, tā ir labi, tikai nevajag mani slavēt. |
||||
|
|
|
||||
Pārvērtības. Lielākais no pārsteigumiem – šaurā bezizejā nonākusi nāra. Nātres manu galvu lauza. Esmu varbūt esi, tu ar mani, kāpēc šodien? Trauksme uz sejas nav vārdiem vietas. Mūsu mežu kāds pienesis pienenēm pilnu. Pārākais sajūsmas sauciens pār mežu, pār lauku, pār roku saliktu jumtu. Paskaties kā skatās mūsos debess. Es gribētu būt jumts uz galvas nokritis un dumjš. Kā taurenis kam matu nav, bet gribas paslēpties uz ceļa. Tu Eva Metla, tavu acu skatiens tumšs, es eju pretim krokainām adatām un ceļgalos ļogās meža ugunis. Tu izskaties pēc ērma, tu man saki, pietiks. Esmu mazliet dzēris, tu taču saproti, durvis atveras un ienāk mežā sieviete. Kā liksiet jūs uzrunāt kundze, es saku. Bet atbildi saņemu tiešā triecienā karpu. Tikko izzvejot un smaržo pēc dabas. Pēc kūts mēsliem es smaržoju pats, bet kokiem nav vaļas mūs aprakstīt. Bekoni, ir manu sauju piekrautie sindromi. Varbūt ar pātagu, skrejlapu mijās. Gribētos pasludināt tevi par šijās. Kā tu teici, kā būs, es neatceros mūsu norunu. Palīgstrādnieks mūsu draugs. Esmu mazliet piesmacis un auksts. Tādā garā turpinot mazi ragi izaug pierē. Vai redzējies ko sapratis, mazu mauku mājās pārvedis. Tālskatī ierauga bekona galvu un saka sev zem deguna silti – mājas ir vieta kur ierodas viesi, es gribētu palikt pa nakti zem debess. Iekurt uguni un uzvārīt oļus, manu bērnības pakaļskolotāju olas. Varētu paslēpties zem krūzes un dziedāt, maizniekam vēderā iemeties sīpols. Valdnieks uz gobelēna iezīmē siļķi, būs šoruden varavīksne silta. Un mājas kā kodols, kam apkārt brūk ogles. Manu mazo draugu rokas kā baraviku skolotājas. Cīrulītis mazputniņš, kājām gāja dziedādams. Esmu uz pavarda izkrautais alksnis, dūdoju vējā kā palagu kauslis. Matu gumijas atkātojas un paņem ragu pie dziesmas. Varbūt tu gribētu paklausīties manu teikumu par sauli? Divas dienas gāju mežā, bet gad pamodos biju pežā. Vai manu dieniņ, vai manu dieniņ paskaties kāds razumēns. Gļukojas skatiens un neskaidrs prāts. Būs laikam jāsamaļ ogu sto grams. Malka par velti, skaties kur gribi, būs šodien veselīgs pārtikas produkts uz galda. Mācību iestāde atsūta algu , divi rubļi par pensijas vecumu. Malkas kā nava tā nava. |
||||
|
|
|
||||
Samārietis. Picu, kungs? Labdien, šorīt zvaigznes paspēja apspīdēt manu kokakolas bundžiņu un tās no visādām pastām un zvejnieku tīkli mani noķēra brīdī, kad nemēģināju izlikties par labāku, bet rakstīju tikai to, ko redzu. Pat kļūdas bija savdabīgas un nespēja mani izsist no sliedēm. Varētu padomāt, ka nakts nav mūsu ķēniņš, bet tādā pat garā varētu sākt psihot un mest man ar priekšmetiem, bet var arī vienkārši noignorēt un izlikties baigi sadrūmušam un turpināt dzejot. Izlikties, ka nav spārnu un tādā garā gribēt dziedāt visu dienu. Es reiz sastapu meiteni, kas manī ieklausījās un teica visu uz priekšu. Tādā garā. Mana pica ir mans mīts, esmu poliglot Ipolīts. Mani sauc arī par dzejnieku, divu trubu mākslīgo sētnieku. Mākslīgs sēklinieks, zirga apsēklošana, govs apsēklošana. Tāpat beigās visi nonākam mazos gabaliņos uz picas, kungs. Pēterbaznīcā zvana skaņas mani nepadara vienaldzīgu, es iezvanu savu domu graudus un tādā garā turpinu sekot avīžu rakstiem un gaidu , kad pabeigsies meiteņu laiks. Divu dienu garas pārdomas ir vairāk kā vajadzīgas, lai piespiestos izrēķināt atlikumu. Es jums gribētu paziņot par atomkara draudiem, bet visas manas kopējās delverības ir tik mazsvarīgas, ka es turpat uz vietas varētu paslēpties un neziņot policijai. Redzi, pat mazākais noliegums slēpj aiz sevis universu, kā tajā grāmatā par gravitācijas speķu. Mēs varētu sadraudzēties un izlikties baigie draugi, bet katrs atsevišķi turpinātu pildīt dārgas mēbeles funkcijas. Tādā garā mūsu dzīve ierit skaistās sliedēs un gandrīz prasās pēc anomālijas par košiem krēsliem dārzā bez āboliem. Es tagad mazliet atpūtīšos, bet tu palasi ābolus. Mūsu kabatas ir pilnas ar maizi, bet gan jau kaut kā izbrīvēsim saulei vietu sirdīs vienmēr vieta pietiek siltām jūtām. Redzi kā atkārtojas zilbes un atskaņas, tādā garā turpinot var sasniegt lielisku fonētisko harmoniju un tādā garā turpinot. Paskaties, viņam ir laulības gredzens tā uzreiz nemaz nepamanīsi, bet tie uzraksti. Tie uzraksti vēsta par picēriju, es gan labāk zinu, viņš tikai tirgo kebabus. Bet varbūt arī picas, es nezinu, bet gribēju noklusēt, jo tādā veidā es saglabātu noslēpumainību, bet labākais noslēpums ir to pastāstītu lieliska vasaras diena mūs sola savā ziemu un rudeņu izsolē. Kārtīgas pusdienas nav manas mājas. Esmu tikai valzirga kāja. Varētu iedzert karstu tēju, bet košiem sariem mani apspīd vaniļas māja un tu jau zini, ka nav brīv mums piespiesties atbildēt uz maldīgiem jautājumiem. Tā iemesla pēc, ka turpmākais ceļš ir dzelkšņiem kārpīts un nevaru es sastapties ar tevis doto norādi, jo kā gan es varētu pasludināt tevi par zebru, ja kokiem lapas ir visās krāsās brīdī, kad es atmostos. Redzi, kokiem lapas ir dažādas un nav nekādas vajadzības atkārtoties, jo kā jau reiz bija teikts, kā jau reiz tas būs. Mēs visi kā kokiem lapas un kečupa saknes mūsu sirdīs dēsti mazi ozolbērni un lapas kokiem bērziem mūsu sapņu uzlējums uz tāss. |
||||
|
|
|
||||
Puškina palka. Ar kādiem rezervuāriem, ar kādām domām koka galā parādās ugunīga bumba. Klejo gaismas pilī pūlis un grib noskaidrot, no kurienes rodas nogurums. Ja es to pats nesaucu, bet tas atnāca un uzstājas. Es it kā gribētu visu varēt kontrolēt, bet kas zina, ko var sagaidīt. Es esmu pa pusei dzīvs. Pagaidi. Vajag padarīt procesu dzīvāku; nevajag attiekties pret darbu kā pret kaut ko ļoti svarīgu un pienākumiem piesūcinātu. Es redzu tavās acīs mazliet skumju, bet siermaize mana. Vai redzi kā tuvojas manām acīm tavas acis. Nevajag arī mēģināt uztvert tieši pastarpināti veselo saprātu. Meklējumam nav robežu , bet košļājamā gumija divas kapeikas. Garšīgi kā tev garšo intravenozais sacepums. Tev roka mazliet .. un nemāci man kā rakstīt. Tev roka mazliet šķībi stāv, tas būs no piepūles. Tagad zinām, kā uztvert panākumus. Kušete, matracis, skapis uz mūsu labsajūtas. Mūsu labākais draugs, feldšeris mutautiņš. Redzi kā saprotas manis paša redzētie bērnu nama audzēkņi. Kad pazuda pavedienu un neko no uzrakstītā neatcerējās putuplasts. Mazliet mazāk bērnišķības un tu redzēsi mani roku rokā ar vairākumu dvēseļu. Seko lielajai kolonnai, tur būs gandrīz visas sacensību acis. Labrīt, tagad seko mazākās no mūsu kājstarpēm. Un pēdu sēnītes, kā nemazgātā duškabīnē es ienācu tavā dzīvē un mēs saderinājāmies. Pukins rakstīja labu dzeju, dažs viņu uzskata par ģēniju un drūmā pūlī skata dzeju un visiem pirkstiem skola mani atbrīvo skaties kā atkāpjas ģēnija sodrēji visi kā viens man nav pieejami, jo aizņemtība skaties kā viņa tup kājas pie krūtīm piespiedusi un pūš stabuli ar kājstarpi. Ha, garam nav jābūt, es neesmu vergs. Tu esi putuplasta cilvēks. |
||||
|
|
| Thursday, December 29th, 2005 |
|
||||
Malks šķidra ledus  Viņa ienāca neviena neieraudzīta, nenovērota. Viņai matos bija protam roze. Kā gan es iedomājies iztēloties nolietotu galda tīrām lupatu, ja manā priekšā bija dzīves atvērums uz divām galvenajām lapām. Manu roku kustības, vai tu redzi atšķirību. Es stāstu par sakritību, par matu gumijas likteni. Manā makā ir tikai trīs nozīmītes – Cēsis, Valmiera un Dundega. Buntīte kāšu krustu, manām sirdīm tauvas nesiet klusu. Redzi asara uz acīm pārklāj matus izšķir un tādā garā visas mazās razbainieces ietekam manā sirdī sildīt pirkstus. Mati garām kuplām rokām izstiepj pret sauli mākoņainas drūmas rokas kā gribot redzēt kas būs tālāk, bet redzēt nevar dzirdēt gribas skaties muļķi tās ir tās sirdis. Kā ledu gļotas manī bango siržu rotas. Manis paša darinātas juvelieru slotas. Mani gribat padarīt par kalpu, bet no jumtiem turpina pilēt galvaskausi un traumas kā krītoša lāstekas kā padzītas skolnieces, no mājas atraidītas un klūpiet pār m maniem siržu kalniem man daudzas tādas asaras vajadzīgas un pieskatāmas, bet ko tu skaties kad nav vairs redzes atribūta. Tikai mazas maizes kastes rindā stāv pie rūgušpiena veikala. Vai iztēlojies, kā skan mani vārdi tukšā kambarī uz galodas, kad tiek tēsts cirvis maza beku bukša nokaušanai un tālākai sadalei pa tirdzniecības vietām katrs grib dabūt gabaliņu manis. Kā tādi vepru kāvēji, bet tikai gudrākais zinās pateikt, ka nav ērts skrieties ar vēju, jo kas zina tas neteiks, jo vērtība ir manā sirdī, bet roku kustības kā ledus gabaliņi krūzē uzjundī sajūtas un garaiņi, lai gan sakusuša tērauda zobeni, bet tomēr ir vairāk kā sarotošas protēzes manai sūrstošajai sirdij un es saprotu, ko tu man gribi teikt , bet varbūt nevajag pārsteigties lielā mērā visas vainas meklējamas pagātnē. Nākotne kā abi zirgi skatās spogulī un redz sirmus matus manus veiklos pirkstus, es taču redzu katru zibeni katri zibenīgu sekundi tavās acīs paskrien garām visa tava mana visu mūsu dzīve kā tādas rokās saķērušās harpūnas, bet tu grib lai es tevi padaru par pareizu māsīcu nav manī tik daudz kreisā saprāta, lai sastaptos ar tevi baznīcā un zini, klajus melus krustā sita, bet manis paša klizma. Tu paspēji mani aplaimot un es tagad kā Dzirciema pensionārs klejoju pa krogiem dzeru patapinātu sulu un domāju par kreisā stūrī paslēptu matu gumiju. Tu biji pirmā, kas mani sastapa un tagad es degu liesmā kā kurtuve mazā krāsniņā divas durtiņas un tagad var tikai atmosties un stāvēt kājās kā jau tas bija sastopams pirms mūsu gadsimta un tālāk vēl tālāk līdz bezgalībai sniedzas matu gumiju iznēsātās krūzes ar kūpošu matu gumiju saturu nav viegli apspriest pie galda, kad klusums klausās atstarpe starp pavardiem kā bezgalība matu šķirbās un krējuma pirmā rūgtā garša mani noveda kraujas malā. Ķert mirkli kā aizšautu kaiju. Kas pilsētā šauj kaijas? Tikai trakie un murgaini suņi dzenas pakaļ tēlojot aristokrātisku garu un grunti izdzēra matu gumija pieklusa kā stārķis kam spārns uz gājēju pārejas palika. |
||||
|
|
|
||||
Palaidnis. Galvenās atšķirības galvas kustība un smaids. Tu esi mana maza ragu taure, bet košas krāsas nav mani draugi. Es esmu gandrīz pliks uz vāles staigāju un līdzsvaru turu. J a tu kādreiz mani ieraugi pludmalē, atsūti ziņu. Ir divu veidu patiesības – viena no manis sēž pa labi, viena nāk pretim no kreisās puses. Atšķir nu kuras ir manas mīļākās krāsas jo esmu es pliks no tiesas. Ja redzi manu kreklu sev biksēs un štrumbances ir mani vārdi pie tevis vērsti tad zini , ka labas manas domas un kādi gan zina mūs cilvēki mazie kāšu krusti kā putni vecās dziesmās un tu nāc manām domām pretim un sajūties gandrīz bagāts. Nevajag manu skatienu tveicēt kā tu dari par agru rītu no pusdienas laika un tādā garā. Bet kādu dienu es atmostos un visi pagraba sainīši smuki salikti ietves malā un pats es sēžu uz tēva vecā dīvāna un adu tamborētas sedziņas. Tu varbūt iedomājies, ka nav visiem vienas saprašanas, bet nevar jau arī visu prasīt no cilvēka, kam nav dubultas dzīves. Es atkal mazliet novērsos, bet tam nav sakar ar manu dzimtbūšanu. Es kā autobusā braucis un visas sievietes savā ceļā saticis. Mani apzīmēja kā marku zīmogu ielika somā uz atvadām atsūtīja sēdēt dīvānā aiz kura ir visas pasaules bagātības un es sapņoju kā darīšu to pašu pēc desmit gadiem un šīs dažas sekundes ir atdotas nebūtībai tikai mazas dzērvenes palika un saprata pusi no manis teiktā kā to saprot begemoti vai dzērves, kas izlasa tārpiņus no zemes, lai zemei siltāk ziemā jau nav nekādi joki, bet es tikai sēžu un mana krekla apkakle ir manis cienīga zīme; tā tikai kino dara, ka ierauga sapņotāju un trallina tālāk kā dobju sastaptu mūziku un tādā garā. Koša ir manas dzīves krāsas, jo esmu palaidnis. Manu matu garākās krokas ir mani apdzinušas par pusi no gadsimta un es dzejā izsakos kā prātā tērēts taurenis un nav mani vairs brīvas vaļas es automāts tavās rokās mana mīļā pasaule. Ko tu šausi ar manām jūtām, kā šaustītas krelles uz bušmaņa vaiga. Es būtu tev pateicīgs, es dotu tev dēlu, bet pasaule mani par pliku zeltu pārdeva maizes ceptuve klusē es atbalstos un saprotu, ka nav bijis nekāds gods sastapties ar gaišiem cilvēkiem, jo te nu es sēžu, bet mana ķermeņa maska mani nodala no būtības un sastapties ar košiem tēliem ir viens no maniem sapņiem, manas priekšrocības vaigu vaigā ar dievu dejo tango, bet es tikai pa pusei sastopos ar karikatūru valstību un sirdī palieku jauns un mazliet kaprīzs un tā paiet mana dzīve bez pārtikas un izpriecām tikai viens vienīgs smaids mana tuvākajam draugam un brālim cilvēkam pa labi. Mani varētu nosacīti attiecināt un kādu laiku ārpusē, bet košas manas krelles un es nezinu ko jums vēl pastāstīt. |
||||
|
|
|
||||
Mīlnieks. /Neliela atkāpe: Nekaunīgās grūtības sākumā uzsit asinis un padara uzvaru jo baudāmāku. Mierīga dzīve padodies. Sarkano lukturu ielā varētu padomāt piedzimis, bet tā nav reklāma. Es arī neredzu iemeslus, kas mūs izsekojuši šos gadsimtus. Es redzu ausis un cilvēkus smaidošus. Pagaidiet tā nebija domāta bravūra. Mēs visi redzam citu cilvēku acis un nevajag to rādīt tik uzkrītoši, nevajag bāzt sejā visus tos mežoņus, kas skrien pret straumi un glūn no dūņām. Es esmu gandrīz vislabākais, bet somu meitenes un tanku kuģi un seklas upes un mākoņu stūmēji virs debesīm es laikam dzirdu šāvienus varbūt tas kāds kaimiņš jo es neesmu pārliecināts par saviem spēkiem. Redzi gravīras apņem mani no sāniem, tagad sapņi piepildās ātrāk. Mēs esam mazie nazīši un tu redzi gandrīz dubultā. Manu aci mētā koklētājs Vecrīgā, tu jau zini kā latvieši mēdz sacīt – turi roku kabatā un drupini drupačas atnāks pēc tam pašas. Nāca tādas glaunas un alu lēja pa ceļam, tas nespēj atteikties no sāpēm pret manu redzesloku. Tīrākā bauda aiz pienākumu gūzmas ir divas trešās daļas un neviens no redzamajiem iemesliem nav labāks par pārējiem. Tu redzi sevi atspulgā un to jau neviens negrib atzīt, bet tā nu tam būs būt tāda tā dzīve kādu brīdi vēl sastapsim viņu uz gravīrām un prasīsim ko lai palaiž garām viņš tiks neko daudz jo kā jau tu iedomājies mēs esam viens vesels gandrīz barikāžu laikā tāpēc es tev ieteiktu palekties un nostiepties kā garākām kājām tā labāk un redzi es skatos tev acīs, bet tavas rokas gaiņā vasaras mušas vai zināji, ka tagad ziema sākas no jauna? Tāda tā dzīve vēl brīdi klusēšu un tad lekšu kā karstas mīlnieka acis uz rudeni tāda stās takas tās likteņa takas, kas mūs aprauga un skatās lai nepaklūpam redzi kāds prieks no mums staro mēs esam divi draugu bet mīlnieks, ko šeit dara mīlnieks viņš tin mums lakatus pa galvām un dejo kā sieviete laikam es būšu pēdējais kas mani atpestīs sastinga, visas acis sastinga uz mums bet mēs tikai mierīgi sēdējām un runājām savā nodabā kā karakuģi uz pajumtes nokrita mazas lāstekas laikam es mazliet apmaldījos vārdiskās spekulācijās un dolāru zīmes kā makaroni no ausīm izvelc paskaties ko tu te redzi kā tevi sauc mani mazie robotiņi gandrīz iekaroja tas ir labs treniņš necenties pārspēt savu nespēku tas aug proporcionāli spēka mazumam tāpēc es tev iesaka. Pagaidi! Par ko iet runa? Es sēžu un gribu tāpat sēdēts, bet koši sarkanas acu zīlītes mani aplido kā pavasarī krūzes no logiem, padodiet lūdzu manu mutautiņu, vai tu jau izrakstījies vai tev tikai beidzas koncentrēšanās. Un kur tad labsajūta, par kuru runāji. Redzi tu tikai gudrs runāt, bet pats sastapties ar likteni nevari un pats skatienu uz mani noturēt nevari . Mīlnieks, tāds ir tavs liktenis, bet aiz dīvāniem var atrast labas lietas, vecs antresolus un saskābušas peļķes. Nāc iekāp pie manis vecā zeķes slēpju somas . Mīlniek, nenokar galvu. |
||||
|
|
|
||||
Varbūtība. Kas veido notikumu gaitu, nejauša satikšanās? Mīlnieki nav drupās auguši, to sarkanās plaukstas nes zemi no svētās zemes un tālredzīgas acis raugās skatienos pret Raudu mūri. Es jums ieteiktu pārveidot savu dzīvi trīs dimensijās, trīs varbūtīgās vardarbībās. Nolemsi šovakar iedzert par pusgadu, mēs esam šeit savākušies, lai atzīmētu Jauno gadu. Es pacelšu roku un pusmastā iepletīšu acis, mana seja nemainīsies, bet acis un vaibsti, deguns un lūpu grimases mēs visi esam savākušies, lūdzu, pastāstiet par manu vēlmi savākties kā lielam vadonim. Muguru spiež kāds sēžams priekšmets un es jau redzu sevi nogurušu rakstām romānu trim varoņiem. Kādu dienu pār sētu un mietu es nācu kā bildē izraudzīties līgavu. Mēs esam divās rindās nostādīti kā karavīri bez mākslas. Es reiz atcerējos savu dzimšanas dienu un tad es sapratu galvaskausu tilpumu. E s skatos uz sava drauga galvu un visu laiku sevi piebilstu rakstīt par tēmu par mazo princi un visur esošo galvastiesu tiesu augstāko tiesu par žūriju un par zirnekļiem par kara tiesu un turpinājumu pretim saulei nav viegli pacelties jo kā lai saprot savas dzīvības sulas ja esi pagrimis uz ziemeļiem no Viskonsīnas un tādā garā mēs turpinām ceļu uz savām mājām, kuras nav mūsu bet tikai izskatās un nav tālu jāiet lai atcerētos no kurienes nākuši kur ejam. Tādā garā es pārdomām savu dzīvi cilājot tukšu roku drīz atnāks alus es to zinu jo esmu mazliet ieskatījies nākotne. Mazliet apstāsimies. Es gribētu paskaidrot mūsu mazā maratona iemeslus. Es sēdēju tumsā un dzēru alu un vīnu un sulu un krūzi situ pret galdu it kā dzertu kaut ko stiprāku. Tātad Mūzikas skaņas skrēja mūsu laipnību aplaimot un tādējādi es mūku. Ienāca ideja galvā sevi rakstīt pa paragrāfiem savādāk būs baigi grūti nenobrucināt un rediģēt un meklēt garumzīmes pazudinošas un tādā garā mēs esam saposušies lai izraudzītu savu ceļu labāko no visiem ES jūtu sevī vēl daudz spēka un nezinu vai vajag atstāt ieskrējiena ceļu saviem vecākiem . Tātad jūtama līdzīga atsvešināšanās līdzīga attīrīšanās. Manas rokas cilā sarkanos ezīšu un tādā garā un tā joprojām. Es reiz atcerējos savas mātes stāstu par Korejas karu. Mani vecāki tādi paklusāki bija un neko daudz nestāstīja par dzīvi ārpusē tādēļ es sevi iedomājos pārāko zirgu esam. Es neaizraušos pārāk jo zinu, ka vēl te atgriezīšos turklāt gribētos atgādināt par savā m rokām tās man ļoti patīk un reiz es sapratīšu savas patiesās būtības robežas un turpināšu redzēt cirku un salaveča svecītes. Es došu roku manam brālim jo gribas paskatīties uz sevi mazliet no malas. |
||||
|
|
| Wednesday, December 21st, 2005 |
|
||
|
Palmas zarā karājās Muktupāvels vāļājās uz smilts graudiņa bez kauna, vienu dzīvību spiež ar dūrei līdzīgu izcilni bikšu priekša pie sienas piekārta trīc zobi un zobrati draud izjukt, ja netiks pile eļļas izliet visu vakardienas vīnu mēs esam svaigas zvīņas ar paceltām rokām balsojam tualetā sejas taisām un izliekam savas iekšas uz papīra gabala kā japāņi raksta no augšas uz leju. |
||
|
|
|
||
|
No rīta atnāca bēdīgs - kāds izdzēris kafijas krājumus. Sērīgs. Sadosimies rokās un skriesim pret salnu atriebt neveiksīgo kalna ieņemšanu Bastejkalnu. Redzi kā attālinās dūjas, vari kaut vai ar dūrēm skriet pakaļ attālinās dūjas. Un kuģim melni karogi un buras dūnu zaļas. Es esmu karote un zapte manī sūrst, es gribētu iet peldēt jūrā un tevi ņemt kā drošinātājs korķi izšauj griestos elektrības smīns. Uz durvīm uzraksts - Patagonists. Es tikai griežu vaļā siļķi, man ēst i gribas i negribas, es nespēju dzīvot mierā. Manu rūgto patiesību ar velna māgu sniegam izkaisa. Tu tālāk neaizgāji, jo ēna pret sauli savu seju rādīt pārstāja. Mums kopīgs ceļš līdz mājām, bet augstāk kalnā kapi klaudz, tur sētnieks pārliek porcelāna plītis, lai stiprie vēji sniegu pāri nes. Un mēs ar tevi divi draugi seni, mums ražošanas kombinātā kvīts par neizņemtu algu saraksts ir mūsu komjaunatnes mīts. Dur sirdī klavierskolotāja stalta, bet mēs ar tevi esam tīri dvīņi, dvēseles mums gaiši spīd pār kultivēto kartupeļu zemi. Un laplāņi kā plānprātiņi pamatskolā, kur roku pacelt nav viss tīrs, es gribētu iebilst pret Sevastopoles kaujām, bet Rukšāne man blakus trīc. Nesadomājies par daudz, tā čukst, tur augšā visam sava acs un tīts ir mūsu iznēsātais rīts uz Selindžera lauka lidmašīna krīt ar ugunīm un plamjām acīs tā tēmē trāpīt mums uz plīts kā ola čaumalu atstāja es savu galvu no pleciem noceļu, man spogulī rādās spīts, es laikam būšu nepilnīgs savā izpildījumā un kulināra barikādes Muktupāvels turki mežrozīšu sīrups tulpes uz pirmos septembri zvans policijā mīts par maizes kastē paslēptu brīdinājuma vēstuli, ka krīts ir patiesībā izdomāts, lai radītu sajūtu, ka baravikas ir nedzīva radība un putni tikai dekorācija kāzu tortei ar glazūru. |
||
|
|
| Tuesday, December 20th, 2005 |
|
||
| Es gribētu pievērst uzmanību - tā turpinot mēs veicina standartizāciju, visi mūsu biedri ar laiku nonivilēsies un zaudēs individualitātes iezīmes; piedāvāju izdomāt konceptu. | ||
|
|
| Sunday, December 18th, 2005 |
|
||
| Es aicinu ieskatīties sevī, es saprotu, ka pandermotorā vēstule ir vienīgi man pieejama, pārējie šādi vai tādi ir ierobežoti savos konceptos, bet pamēģināsim skatīties pāri sevis izveidotajai pasaulei. Apkārt ir daudz atšķirīgā, es aicinu neieciklēties, būsim inovatīvi. | ||
|
|
|
||
| Pastāvīgs anarhisms nav pieļaujams, ir jāvalda saprātam; audzēsim to uz palodzes saulē; es nopietni! | ||
|
|
|
||
|
Allah ahbar Allah ahbar deniņi dejo deju ar sauli pinumā izdīdzi auglis tas ir Dievs tas ir Dievs Allah ahbar Allah ahbar Manas rokas iztek samlatā Kuldīgā Allah pa barabanu iesim koļīt Streiču skuķus apmetīsim līkumu ap kapiņiem un mazo banku ar saļaru paķers līdz lai ir dvaka dejot |
||
|
|
| Tuesday, November 29th, 2005 |
|
||
| Šodien parakstīju čeku par klusēšanu, pārlasīju un izdzēsu divus pēdējos prusakus. Mana paraksta vieta uz diētas, esmu laikam mazliet aiz perefērijas; nodzīt bārdu, izgludināt skujas, manas auss ļipiņas slidinās pa dakstiņu notek balodis paņemt kārtējo gāzes glāzi pusbrāli karnevāli mizantropi kulināri mērkaķojas izstumtie alkazāri | ||
|
|
| Thursday, November 24th, 2005 |
|
||
|
rekā mūs ievilka kājas pa priekšu zods uz augšu aizšņorē kārbas ar dāvanu smaku un dūmu vārdi un mātiss ar vāli un krēpes u mdažādi vārdi ar sapavu raktīas mājas uz azotes uzlikti mangaļu stādi izvāri māsiņu dāvis unz krasns auc mani uz mājām ir pietiekoši daudz ko teiktt ar maziem subtitriem nezinu valodu zinuk aa jābaidās no sāļiem solījumiem nakts naāk ziemu nes paklupa divas ar pusi nedēļas aukgstas smejas ruksis u mekle kā piecelties un samainas vadi un kūtsmēsli stāvi nes uz atraugām divas māsiņas krāsniņas kroāso mutautus biljarda deguni sarkanas ūsiņas aizrijas mantrausis keljo pa pruvu divas automātu kārtas u n meklē savas māsiņas kārāsiņas un nezina adresi bet zina pagales vārdus katras sadedzinātas dzīvības smārdus zina netici tā jau tas notiek kad kreisā roka pet gaismu sacērt gošu krāsas smalķās ainavās un debīlas atvadas no kokiem izšļūk atvases maziem gobelēniem pieteiks krāsas ja pateikšu savas māsas vārdus un tukssneša krāsmatas atpakliek no mūsu gonkām un dervišiem un tālivalžiem un dundegām un smaragdiem dūdina nesaprotamas gonkas tā teica zaratrusta un mna nav ko piebiltst ijo esmu gājputnu balva un tu neziin kā sauc manus ausktsus toņus toilets uz apvāršņa un drebošiem soļiem nāk pastaitgā saule un deviņas vēstules atnesa saujā krāsmatas smailas uz vēdera graize ar žileti ulziesmo jauni vārdi un vaidi ar smaidu uz lūpām vaidi un atvadies no pelēkām brīvidienām krāsainās salās pie grieķijas orobežas kas palika pilna bezgala smalku tīklu no vilnas un zivīm asakas iestrēga kaklā un deunā saauga olīvjukauliņi un tā viņi teica mūs sauca un sauc par dvēseles atkušņiem dāvid zobs mani no tevis šķir deviņas vasaras mani no tevis šķir tālavas aturētājs ir mūsu tēvzemei viss ko var vēlēties tikai manas brīvības nav un es nemaz negribu jo esmu izclineiks skolā un karoju tēvijia filmā par prēriju esmu izcielnieks filmā un mabudžeta kadrā ietilstpu ar visām mašinām runājos un dzejoļu rakstu un māsiņas sacērtu gbaali nāsies par daudzām naudām atbildēt nākseis ko es tad teikšu policijas priekšniekiem kas sacirta manu zodu uz atvadām ar kulaku ietrieca zobratu ausī līdz atmatam un koši sarkanas giasmas nāk stāvēt manas gultas galī un palagi stāvi no briesmīga aukstuma nnāk dūdo vējš a aiz aizkariem paslēpa sakrustotas kjas man palika parādā klauni nāk riedami smaidīgiem viepļiem es nezinu parāda manas ausis ir dekamerons ar uzliesmo dāvidi šovi un krogi un krāsas un karātavas un meža laumas mazas plikas sērkociņu galvas manam asins radiniekam nav vārda es esmu pats par sevi visu šo ziemu pacilājsi pāri un namatēvs ir no manas rases izliecies ka dzirdi jo esmu ar parādu apgrūtinatas krūtis |
||
|
|
|
||
|
turpina kad naktis ielej ausīs taktis atkārtot uz atmiņu dzejoli noskaiti ar palīgu dienu no dineas svētibu nes karstus suņus uz azotes melku vandālis grēda pār kurzemi iesildas mazias rūdolfs bacilis ūsiņas izdīga malku pār plecu aiznes uz sibīriju divaspusi sejas kā klājas jums cienīgtēvs esmu juris liepnieks mani sauc jurģis manā balsī skan atvadas esiet tik laipni un laimejiet zuti lokanas krokas uz azotes rokas melnas sālsmaizees visurs kur saulstari meklējam sālsmaizes paraugu špikeri atkal par svētību būttisko mājtru i krustiņa pavediens visi zin kā izskatās gājputni mana maza makšķere skrienam pa pludmali redzēju kāju un starpas starp pirkstiem mani sauc jānis esmu zubris kājas skrien pakaļ manam vandālim labrīt es negirbu rakstīt laidiet vaļā mājturis prasa kā klāajas mammai divas litru pudeles ievietojam aukstā ūdneī gāzes vads vaid kad krēsla pavirši atbīdā no sienas skapis ir vainīgs es neesmu vaļīgs\akords pazudis izlēgts atvienots elektrības vads un manas mammas kaķis balts diegs ezis uz sētas mieta skaita dzērvenes esmu pa r mieru pasaulē un maksas bal;ēm kājnieki atnāca atbŗivot mājvietu durvis iečīkstas tā tam būs būt mana iekšēja ballss saka paldiesas kā retas atblāzmas un krāc durvis caurvējā vieglā ielāpiem diegā sakārtiem sniegā izraku bedri iunn iekritu maža mala kājas salst grīdas dēļiem nakglas čīkst ir ko pieblist ir ko teikt mamutam uz galda lej siekalas saldas un mīlīgas esmu no zobrata izvilcies mājas uz betona atvases izrautas tā filma mani ievlek un padara traku tā filma par patiesību par sokrāta balvu par pra'ta sasniegumiem un kājslauķa baudu |
||
|
|
|
||
|
goija savā intervijā stāstīja par roku dzelžiem par pantomīmu par vājiem nerviem par galvaskausu galu galā izrāvās knaps kvieciens rek a dazādi var patiekt kā dažādi nošļūk vārdi nevar cerēt uz atkārtošanos stieple stipejas es stiepju stiepli un palaižu vaļā badmintons aizšaujas pinbols sekundants es reibjos košļenes aizšaujas stipri atvilncies badminotosn gandrīz kā liekulība mutvārdība atvikltā atsptere gaida nelaiž vaļā brbari redzi m''užība gaida pie druvīm utu stāvi pretim skatās govis mēs mūsas bērni mēs karatisti bēši bazgalība nāc par manu sivue mēs vizuļos un kruzuļos iesim roku rokā baseinā stādīt kaktusu dušu maksu un moricu ruso naktstauriņs'nepublicēts romāns kastrētiem kviecieniem noliecu galvu\mazibre vainīga jūtas un kolorīts atceriet mani no amata valdē nauda valda lodes lēni krūmos slēpjas brīkšķina zarus saules pinumu caruri lapotni |
||
|
|
|
||
|
buļļa kaka, man nepatīk rakstīt es ilziekos izslienos slienas tek es nošņaukājos manas kr''epes saukātas esmu gandrīz skaista govs ja tu mani sauksi vārdā es atsaukšos azas galvaskausu dzīves ritums skeinu pret rūt kājas no mašīan sgaras un augstu māju lolgus baksta izlec skurstenis pa durvīm divas kājas somiņa bārksatini zābaki izrādās skudras stīvs reihs labdien kājām nav ne vainas esmu lidodājs džons aijā žūžū lāča bērni žviuks, mālera sesta'asimfonija sieva mālera resnā sieva lidija dūšiga sieviete ienāciet uz'vvārdiet kafikju tēju citornu sulu marmelādi gumijas konfektes malibū liķieri korķis\viņš sēž uz korķa dārģa viesnīcā un šķendējas par nepatīku rakstīt\es izliekos kalosāmies es kustinu vijolis, stirinkšķinu vēdinu palagus skeinu pa istbau māles rnekustas\iaijājiet mani uz palodzes uz rūtainas virtuves \kušs, pamazām,klusītēm atnāka tpakaļ sajēga\ka telpa starp mājām ir kritiems uz asfalta\apzins robežas rekur tās plivinasmūzikas skaņdarbi notis līnijas\cik daudz lakav vajag lia mani atpažitu mālera pēcteči vai savijušies zombiji vai koklētāji kurmīši durvīs stāvu es\man paldies uz korsetes\uzraksti dzejoli par tautas karali, par skursteni par rasolā nav gaļas esmu izsalcis kāds mētā muļķi uz mmanas rokas para\ādījies siers un mann nav spēka vairs rakstīt man izbaidžas ranis solfedžo marakdaū paldies par konfekti salamn kaširamdī un paldies redzi skrejpalas sklintis radzes kur dbesis izbeidzas aknmenī zāle dbesis ēd un spļauj putnius sejā rokai kas baro |
||
|
|
|
||
|
līdz reibumam kastrētas rokas un mežā palika ēl pāris sasalušas ogles mani tur edzi kā dsavu dēlu es izplenti atnesu dāvana svēta samākslots esmu bet nevaru ticēt rokās skaidas bez palikņa padona piecpadsmit rubļi par naglu uz galodas es esmu nazis ass, es griežu miesu dzīvu es spurdzu debesīs no mākoņiem lejā skurstenī ieplīsis stāvs esmu piektais stāvs bet nelaojoties jo esmu stāvā sajūsmā par ražas soliem par skolas soliem ko man deva pusdienaš kartupieļus kāpostus un karbonādi pieecdemsit santīmu pusdienām un visia dienai cigaretēm naudu zogu no kabatām gardebroe utaina laikiam nebūs laimējies manas kurpes plūdos savijas esmu neesmu suta besz mitas e smu klavieru partija partidūda tūta konfekte maza rūtaina seja uz šosejas pārbauceist ātrāk pār mani uz m'jaām es koknese rīga koknese sigulda tālā maršrutā devās tēvs malkas iceirtējs gulivērs ar kauliem mums nesaskan mēs esma oriīgnāli mūsdineas mūsmājas mūsu koša naudas zīme mūsu malka mūsu suta mūsu mušas mūsus vistas gaujas krastmalā kārpas krata augstu kājas liepas dzer airosolu un smejas es esmu zāle satīta esmu karavīrs partitūds esmu kavaliers maldīgs izejiet mani sagaidīt es esmu kokvilnas drēbes es esmu koša sakša esmu kolorīts stāvs manu koku pie deniņiem pielika statīvs esi par trejām par četrām dbesīm brīvs izdiedi kakordu esmu brīvs manas musas man skaita etviju esmu kāpostu tīts māklerīts bonds akcija sulīgs taurenīts moška apcietinās moška dos dzert moška sadzirdīs moška saule leks moška gumijas lēks moška atlaidīs moška tuksnesī moska palagos satīs moška saulcerīts moška ausši rīts moška salāpīs moška sadedzīnās dživs maijvabole moška tavu vārdu ietetovēs stīvs reihs bagana sadzertuve nava mana saule tuvu mana saule tālu rej esmu gandŗiz izdzīts suns ar bisi rokās skrienu sienu patafona maljorkas sieru un vīnu dzeru maķenīt siltu ar petroleju apdedzi ni rētu riekstos dzīvība kust apdullini masku pret asfaltu miklu un resnu dūmakas pastarīts melnas kokvilnas durvis usz rūtu mani apsmēja ar krūtu uz redelēmm z guošas\uz klavierēm uz pasta ēkas\ uz izkārtnes uz majestro mūtnes darvinisms mani padara traku esmu ar mieru izniekot laiku un antreslou izmejiet dzīvu mani no manaas dzīves vietas un dzīves karosta smejas karosta pīpē karosta osta līmi es smejos es audeksl tu krāsa mani atnesa tevi apdedzināja mūs pazaudēj amēs guļam uz brīvības ielas es aizmuku uz dzirnavu tu barona esmu krāpnieks tu stabulnieks m'\es mirstam tu dziedi es skrienu pret reibtumiem tu mani dzirdi es tevi dzirduar pienu ar šānabi ar sajautkiem brutiem es nezinu kā sauc mani tevi viņus visus uz mūra uzrakstītus vārdus es izlasīt nes'pēju man nav dzirdes es redzu ar pra'tu mn agribas ddert padzirdi mani ar pātagu pa muti redzi, tā skolas soli tukši \karā aizgāja pekši mazirbes un sulīgaais zutis mani apmeklē sapņos un murmina sekojošus vārdus |
||
|
|
|
||
|
izsametu sevi un citus savus lietotājus no frendlistes un nav man vairs ziņas, ko tie dara. katrs ieraksta mirgo lampiņa, sirds indīgas uz paplātes rokturi mežģīnes rāpuļi kroplis mašīnas kaujas mašīnas degunu urbšana maizes kastes sarkanas rozīnes lidmašīnas dzeguzes košas krāsas mezglu devīzes muskuļu rozīnes degunu pilieni draiskas mašinsa ar skortīm izrakstītas lazdas metamie kauliņi dzēšgumijas lidlauku garaiņi seržanti pleiceles kovārņi mefistofelis durbāns uz austiņām pule kaismīgas rozes uz matiem un atplēstiem reikjevikiem postulāts neeesi urena mana maizes pasaule manu dokumentu mapes un durvju spraugu smilškaste es esmu gandrīz izmirusi vācele no vācu valodas saprante maziņa, bet es cīnos man ira aksti un kārtīgas kandžas lirika nav visu nelaimju cēlonis es aizmigu un turpināju rakstīt be t nekas no tā nav vērtība jo esmu zīdainis un sandales virves pār pasauli uznminiet sauki virs pasaules karinas drūmas dvēseles un maizes kastes rej un smejas suns uz manu pusi un tu visu laiku skaties nekur citur kā tikai manās acīs kaist zirgu stallis un tu mani redzi bet es tev i nē atvaino mūs saista tikai ršainas drēbes un mazgadīgs prieks appar padarītu darbu un tu smejies es raudu mūs vieno slazdi un putniu bari kaismīgām dziesmām mēs uzlejam tēju un pakaram mēteli vienu pret seinu ar rokām izstpieptām pār betona vagām pār stiklotām rabarberu silēm nāk klajā valdis dzinulis un iztraucē rokturus no manām anāsīm nāk dziesmturis un tu turi muti klaudz v'varees ritienī es atvainojos par slikto servisu jo manām acīm nav ļauts redzēt brīnumus u n tu skaties bet neredzi mājas jo rokturi slideni mnāk lidmašīnu vāveres krīt kokos izplletņi kārni un nosmok striķos rāmi kodaļu kārni meatēti rožkrūmi bez sugas san mušas bet kas zin amnu paroli tu salaspils koknese manu rokturu malaziija laizīja košļenes u n kādas ugunis divas ais sadālās rokturi un paliek acābols un divas rododdendru stādi un mājvaboles un kurī stendā mešmires stāv kaķis mežā viens besz bises bietes sargā mazas mušmires straujāk aug par bērnziem vieniem pašiem mežā nav ko darīt svētā vietā krustu pārmet kašķejs nāca meta kurpi pret salaspils mālu un meta ūdeinī divas trubas un tā tas aiziet gadus no vietas izlasi mani unn turpini skaldīt cik tu vari redzēt ti k tu dzirdi redzķa smaržo divas ietas reizē skaties redzi nava kaudzes manas viarāk tavaas naudas nekā sviedru izlietu un sasmletu un ko lai dara kaudzēm naudas nava akur to likt uz palodzes vējā izneša'košļenses manu roku neturi stipri jo man iroka ir slima bet tu veseelu mūži gbu neesi mani redze'jusi jo es turu tavu roku savējā un mūs škir divas arp usi sekundes u mēīzīgā mierā un untumā es skrienu pret saules punumu riža sūnas un matu gumijas es neredzu kā tu izskaties pretī mnaāk saules pinumu dīvainas figūras nāk radioviļņi un tastatūras kārnas pret gaismu izskataās divas spuldzes kā manās jaunības fotogrāijās es neredu kā tu izskaties tiešām es nemānos aiziesim pasēdēt saule kā kartona manu muti silda kājas starp galēju vietu uz mēnesss saule atstāja komētu monētu varbūtējās saskrejaes vietas un tomī priekš maniīm nav vietas uz szemes kā dolomīts māk mest uz akmens asmenņa oglītes un mnāka divas gumijas viena par otru lēkā uz morica apziņassmok kronas un la'dē suņus paldies gumijas saules karstumā izlija ugunis mesties pret saplāknsi skaidas un harpijas mūzijas varonis iznestiet pastaigāt es esmu visrtuves sulainis mesties pret karstumu pret saules pinumu sunim na vnaudas suns dzīvot grib bet saraujas kastrēts suns pert gribu strādāt velkas nav uzvijas nav potences nav garau sarunu provinces uzsmaidi sunim bez astes kaula nav gumija nav apetītes suns grib dzīvot bet nesaprot valodu nevar paprasīt algas pielikumu nav saprantems starp gumiju un tēviju starp priekšnieku un rozīnes krējumu gribu jogurtu es esmu gandrīz izsalcis līdz panīkmama līdz zpsķu izsīkumam laba tā te'vu zāle kas sit galvu pagaldā uzsit mani gaisā tagad esmu krūpja un maizzi zini pati visu galvu no galvas visu kanālu izvsvēra no viena gala līdz otram un saprata ka nav vērts sastapties ar gaismas pili un visiem griesiteim nav vērts pateikties jo sula nav mana sula bet dievišķa sula un tā mēs skrienam prtim sulai |
||
|
|
| Wednesday, November 23rd, 2005 |
|
||
|
baznīca zvana kroplis dvēsles klana garzeķēs saķērušies asnagi badmintona baobabi |
||
|
|
|
||
|
mans tuksnesī iznesiet mans auksti un kupli mati mans lepra, mans kuņa barikāžu ugunskuri bez lodīšu pildspalvām bez kodolieroču galviņām bez tabu bez kamiku dziesmiņām beku bū |
||
|
|
|
||
|
cauršauj manu sirdi, dālder bušmanis, blusas, krēpes ieziepētas drēbes bet mazgātāja alfa ā kā kārtīgas meitenes ā kartiga kartiga kartiga kartāga kartāgas meitenes ā ar lodēm ar saujām ar skropstām un lapām apsedziet nakti uz nākamo rītu izdaliet guļvietu sauja par īsu metāla kāpurs zems pakava solis matētas rozes sulīgas rozes matētas rozes uz kaprīzes robežas |
||
|
|
|
||
|
Es izvazājos pa mikrorajonu mitrajiem saplākšņiem, vinila plates, vaniļas no vecas papīra apdrukas uzsita elpas trūkumu, pirksti sausi, mērcēju klavierēs nav vaļas labāk uz stīgas atspiesties zobus paņemšu no rīta klaudz bļoda volāniņi badmintoni un balerīnas kleita ar sarkanām pārlūpām krāsu iznes pārlūkā programmā olu kultenis, liķieris vienkārša maļamā mašīna pīpina pie durvīm pietur roku vecaistēvs ādas vestē iztek pretim ložmetējs bah bah vecaistēvs ir suverēns vecām lietām raksturīga smaka īpatnēja vēlme noķert zaķi blīkšu bannijs kreisā kāja ložu necaurlaidīgs zābaks viens par visiem visi par vienu caurlaižu biroja svētku diena |
||
|
|
|
||
|
patronas pagrieza plikus vēderus un pupkus ar lūpām saskaras papus atnesīs vakarā zivi un alu dzers ar betu manā kravas mašīnā viena detaļa kust poups ir garīdzniecības galva saka lentā ierakstīta vecmāmiņas balss ar izkapti nāca mājās tumsīgie spēki un matus pie saknes sagrāba nažiem aizsargāties pret odiem nāc mūsu aplī noslēgtā un spēcīgā koka baltām rokām māsiņas iznēsā krokodilu olas uz brokastu tablešu rēķina dzīvo koridorā b korpusa blusa |
||
|
|
| Tuesday, November 22nd, 2005 |
|
||
|
distrofiski manifestē kraukļa rīkles padebešus pārklājis ir māls |
||
|
|
|
||
|
paldies tēviem paldies mātēm visām, ar karotēm, dakšiņām, ķerrām un arbūziem paldies par celtniecības darbu šīs planētas karbonkuļu kravu par smejošu mēnesi, sauli un pagulti par visām kurpju auklām un grabuļiem kaklā karamiem, uz muguras izšūtiem uz galvas uzliktiem virs galvas pakārtiem pār debesīm sakārtiem kosmosā izšautiem dvēselē apraktiem nu redzi, tagad mierīgi prāti virs klintīm vij būrus savu siržu asinslaižu stūrus ar piecām smailēm iekšā barāns lāpas, sveķi, balzāms, rallijs krūšutēlu aptek ātri ātrāk nekā citi stādi pjedestālā barikādi |
||
|
|
|
||
|
Tu mani pirmo ieraudzīji Aerosolu kabatā Es skrēju asiņains pret rītu Lūpās nesdams izsitumu tīfu |
||
|
|
|
||
|
lupina rubikam galvaskauss sauss laikam pēc ēveles, skrots un tērvetes alus kasti vai divas vai trejādas valodas izrunā vienā vakarā karamā kaklā uzlīme - cilvēks uz papēžiem griežas tirgus laukumā cipars cik liels, cik vērtīgs, cik izpalīdzīgs un skaists ir mūsu valdības kājāmgājēju baritons bagmintons, baraviku karaklausi mani neklausi, bet ausi nogriezu ar asu nazi ne jau tā kā nepkaklausīgs suns es esmu visai skaists un runā ka man pierē zvaigznes skaita pagājušā laika kārtības sargs Maķedonijas Aleksandrs točna, kā galvaskausa virtuozs es nemāku melot es košas krāsas diriģents apgulšos tagad man kauns |
||
|
|