Sviesta Ciba |

zemapzinnas modulis (

ppkk) rakstīja,
@ 2005-12-18 23:56:00

Es aicinu ieskatīties sevī, es saprotu, ka pandermotorā vēstule ir vienīgi man pieejama, pārējie šādi vai tādi ir ierobežoti savos konceptos, bet pamēģināsim skatīties pāri sevis izveidotajai pasaulei. Apkārt ir daudz atšķirīgā, es aicinu neieciklēties, būsim inovatīvi.

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

shrinaut
2005-12-19 10:57 (saite)

jūs man pasakiet - kas var būt vēl egoistiskāk par vēlmi sev apkārt redzēt vairāk vai mazāk, bet sevis paša projekcijas? arvien biežāk no muguras noņemu to maisu, kurā pats iekšā spirinos, šņācu, skrāpēju, sazin ko vēl nedaru un tad kļūst viegli. tad no mūžīgo oļu ceļa skatienam paverās arī cita aina, es teiktu - krāsaināka. noteikti arī ziniet, kad pēc kaut kā smaga nešanas uz mirkli arī ir tā sajūta, ka nedaudz bail palekties, jo šķiet - varētu aiziet pa vējam. un tad jau arī dzirdi kā smilšugraudiņi pulkstenī birst lejup lēni un viegli kā papeļu pūkas, vairs nekāda trokšņaini nervoza graudu biruma skaņa.

es jau saprotu, ka tas drošvien arī tāds kārtējais posms un pēc kāda laika, kad šķiet kaut kur būšu sevi atkal pazaudējis, tad tālumā manīšu kādu priekšmetu, kas dīvaini kustās uz vietas. tad uzšķilsies dzirksts un es skriešu, lai varētu apkampt to maisu un teikt piedod, piedod, ka pametu. tas būs nepieciešams vitalitātes atgūšanai, jo tajā brīdī ne par ko citu vairs padomāt nevarēs. nu ja, tā spirāle.

4036
2005.10.16

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

ppkk
2005-12-19 11:26 (saite)

Spirāle afigennā, es visu laiku aizmistu un atceros, pazaudēju un atrodu. Gribētos šeit pieminēt vienu epizodi. Es reiz strādāju par samaksu pie mājas celtniecības un viendien smidzināja smalks lietus un mēs augstākajā līdz tam laikam uzslietajā mājas punktā laikam kaut kādu izolāciju naglojām un man tāds neaprakstāms vieglums pārņēma, laikam pat asaras mazliet izspiedās un es jutu visas tās lietus lāses tik pasakaini vieglas, ka gandrīz līdzi aizvējoju.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	shrinaut 2005-12-19 12:22 (saite)
	afigenna epizode. nopietni. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

ppkk
2005-12-19 12:43 (saite)

tad vēl man ir raksturīgs tāds stāvoklis, kas parādās laiku pa laikam; pāris dienas atpakaļ arī bija, jo pastiprināti koncentrējos - tātad, es visu izjūtu (tam ir ļoti pozitīva gaisotne) piepūstās formās. piemēra, savus pirkstus, es tos jūtu ļoti lielus un iedomājoties kā tiem pieskaros, sajūtas iziet visam cauri. jebkurš priekšmets, kuru iedomājos, tas ir lielāks nekā parasti, bet nevis kā vienkārši būtu palielināts, bet sajūta domājot par šo priekšmetu ir tāda piepūsta, bet nevis kā balons, kuru var pārdurt un tas pārsprāgst, bet tā, ka tā lieta vienkārši ir un ir ļoti patīkami un viediski. ar salīdzinājums ar neveselīgi biebriedušiem locekļiem (kāja piepampusi, piemēram) ir pilnīgi škērsām, jo minētajā sajūtā ir kaut kāda dziļāka, draudzīgāka sapratne par apskatāmo, tā slēpj sevī potenciālu rīkoties vēl nepieredzēti.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

shrinaut
2005-12-19 16:04 (saite)

:) pašam šādi gan nav gadījies, tomēr izdevās pieskarties tevis teiktajam. varu minēt tikai salīdzinošu piemēru (kas tev drošvien pazīstams kā savi pieci pirksti), ka dažreiz cilvēks pasaka kādu pavisam vienkāršu vārdu kādā konkrētā kontekstā, bet tajā brīdī, kad viņš pasaka to vārdu, tā ir kā atslēga, kas manī atver kaut ko citu, nesaistītu ar konkrēto kontekstu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Navigate: