jūs man pasakiet - kas var būt vēl egoistiskāk par vēlmi sev apkārt redzēt vairāk vai mazāk, bet sevis paša projekcijas? arvien biežāk no muguras noņemu to maisu, kurā pats iekšā spirinos, šņācu, skrāpēju, sazin ko vēl nedaru un tad kļūst viegli. tad no mūžīgo oļu ceļa skatienam paverās arī cita aina, es teiktu - krāsaināka. noteikti arī ziniet, kad pēc kaut kā smaga nešanas uz mirkli arī ir tā sajūta, ka nedaudz bail palekties, jo šķiet - varētu aiziet pa vējam. un tad jau arī dzirdi kā smilšugraudiņi pulkstenī birst lejup lēni un viegli kā papeļu pūkas, vairs nekāda trokšņaini nervoza graudu biruma skaņa.

es jau saprotu, ka tas drošvien arī tāds kārtējais posms un pēc kāda laika, kad šķiet kaut kur būšu sevi atkal pazaudējis, tad tālumā manīšu kādu priekšmetu, kas dīvaini kustās uz vietas. tad uzšķilsies dzirksts un es skriešu, lai varētu apkampt to maisu un teikt piedod, piedod, ka pametu. tas būs nepieciešams vitalitātes atgūšanai, jo tajā brīdī ne par ko citu vairs padomāt nevarēs. nu ja, tā spirāle.

4036
2005.10.16