postponed ([info]postponed) rakstīja,
@ 2020-03-06 09:33:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:Richard Hawley - Seek It
Entry tags:5diena, mamma

Kamols kaklā ir, nav ko liegties. Jau apmēram nedēļu. Tā, ka visu laiku par viņu domāju. Tā kā man dziesmas ļoti atgādina par visādiem dzīves brīžiem, izdzirdot kādu konkrētu no laika pirms diviem gadiem, asaras birst pašas no sevis.
Sasodītā 06.03.2018. diena, kad debesis man atņēma Mammu. Joprojām uzskatu, ka man viņa tika atņemta. Fakts, ka viņas nav šeit ar mani šajā dzīves posmā, lauž mani. Es tādā veidā noteikti arī augu un attīstos.. bet tāpat.
Esmu viņas bērns bez viņas man blakus.



(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]missalise
2020-03-06 09:55 (saite)
Pai, pai, pai... :(
Es reizēm eju uz krievu baznīcu - to, kas centrā. Tur ir tāds altāris četrstūrīgs, kur var uzlikt svecītes par mirušajiem. Tur es parasti uzlieku svecīti par savu tēti un man ir sajūta, ka es esmu atnākusi ar viņu aprunāties. Man tas sniedz kaut kādu mierinājumu.

(Atbildēt uz šo)


[info]ely
2020-03-08 14:59 (saite)
Tu jau zini, ka nekādi vārdi nespēj mierināt. Tagad pati līdz kaulam to saprotu. Kad man tas kamols kaklā (un tāds šobrīd ir ļoti bieži), es vienkārši ļaujos tām skumjām un raudu kaut visu nakti no vietas. Neko jau nevaram izmainīt, tikai samierināties un mācīties no tā.

Bet, jā, es arī atklāju sev pareizticīgo baznīcu, lai arī no pareizticības neko nesaprotu. Bet tur ir tāds miers, kāds nav citās baznīcās. Tāds pat vieglums un gaišums. Janvārī un februārī teju pārdienas gāju likt svecītes un kaut kā tas arī palīdzēja.

Sūtu Tev labās domas!

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?