tātad, es nezinu, kā handlot bērnu plūkšanās lietas
Tb nu tā tīri teorētiski es neesmu nekāds pacifists un labā/kreisā vaiga griezējs, bet nu kā saprast, kad IR par traku?
Nu tur ir teorijas, ka jāļauj bērniem pašiem tikt galā, bet nu, ko darīt, ja bērns lieliski "tiek galā" ar dūru palīdzību?
Par viennozīmīgām situācijām: mana vai manu kāds apbižoja, īsti jautājumu nav, bet ko darīt ar neviennozīmīgajām?

Nu, piemēram, piemājas rotaļlaukumiņā ir batuts. Visi pa kārtai lēkā. Mana ar diezgan ilgi palēkājusi, jo citu gribētāju nebija. Bet nu vienā brīdī gribētāju paliek vairāk. Arī pierunāju palaist divas kādu gadu, divus vecākas meitenes, palaiž, atkal palēkā kkādā brīdī.. Nu un tad dublis 1: viens batuts tukšs manējā ierauga pa gabalu, skrien, tās lielākās meitenītes arī ierauga - skrien. Mana ir pirmā. Nepagūst sākt lēkāt, kā tās ir klāt. Meita tām saka: "Es biju pirmā!" Nu bet tur tā neviennozīmīgi, plus vēl tās krievu meitenes, nez, ko saprot/nesaprot ko meita saka. Pasaku, lai tak palaiž tās meitenes un pati kkad vēlāk, jo tak tikko jau atlēkājusies.. Kko piepūšas, bet palaiž.
Vēl pāris palēkāšanas epizodes abām divām - gan tām meitenēm (gan kopā uz viena batuta, gan atsevišķi), gan manai. Un pēc minūtēm padsmit dublis nr.2: atkal viens batuts brīvs, atkal visas skrien katra no savas puses. Atkal mana pirmā. Šoreiz neko nesaku. Meita grib sākt lēkāt, tā otra arī uzkāpj uz batuta, manējā atkal saka, ka viņa tgd grib lēkāt un to meiteni skrien grūst prom. Pagrūž, šī apkrīt sēdus, sāk spārdīties ar kājām, mana rokām virsū, mēģina nogrūst no tā batuta nost. Tā nu abas tur plūcas. Vienā brīdī saku, lai tak beidz plūkties. Tā lielākā aizskrien pie savējiem žēloties.

Pēc tam pietieka mani meitai parādīties tuvumā batutam, kā tā otra (ne tā, ar ko viņa plūcās), jau momentā palaiž, tas nekas, ka pati lēkājusi...

KO man vajadzēja darīt???? Iet tur jaukties par policistu vidū? Es tak ar tur neesmu ar hronometru mērījusi, cik ilgi kura ir/nav lēkājusi vai cik ļoti grib. Ja es skaidri redzu, ka mana provocē kašķi, iejaucos, vai, ja nelaiž lēkāt kādu bērnu, kas tiešām jau kādu laiciņu gaida rindā pie batuta, kur viņa lēkā, vai, ja sāk šefot attiecībā uz mazākiem bērniem. Tāpat arī mana pagaidām nekad neskrien virsū uz batuta "izstumt" kādu citu tur lēkātāju. Var piepūsties, bet pagaidīs, kad būs brīvs vai, kad viņu palaiž..
Ko mācīt? Piekāpties, neaizstāvēt sevi? Ko darīt, ja vārdi nelīdz (jo otra puse tos nesaprot un otras puses vecāki nav ieinteresēti notiekošajā)? Ok - tas, bērniņ, bija slikti, ka tu grūdi to meiteni, bet, ja viņai pateica, viņa neklausa un mēģina izstumt nost no batuta, kā tad rīkoties? Skriet pie vecākiem? Es jau it kā pagaidām tā saku, ka tieši tā arī vajag darīt, nevis pašai "rešatj probļemi".. Bet nu no otras puses "sūdzambībeles" jau in general ar neviens nemīl.. Kas labāk? Sūdzambībele vai kausle?