Netīšām uzskrēju virsū kkādam podiņmācības rakstam, un pēc tam šim:
https://www.mammamuntetiem.lv/berns/zidainis/36471/berns-bez-autinbiksitem-podinmaciba-jau-zidaina-vecuma

es neko nebiju vispār par šito dzirdējusi. Izlasīju ko līdzīgu tikai, kad bērns jau sen uz poda gāja.
Jā - ķip tā nav "podiņmācība", bet nezinu - lēna pāriešana no pamperiem uz podu? Bet galvenais, ka "works", un nevajag 3g vecumā sutināt bērna dibenu paša čurās/kakās.. No raksta vislabāk patīk doma, ka vispirms vecāki IEMĀCA bērnu, ka pamperi = podiņš, un tad piepeši vecumā x, kad bērns to ir labi apguvis, izdomā, ka tgd to visu pārmācīt..

Kopš pavisam bebja vecuma meita parasti taisīja skandālu pirms pačurāšanas. Tad pačurāja un miers. Attiecīgi bija samērā viegli saprast, kad grib čurāt. Kad gribēja "pa lielam", tad tur bija tāda sejas izteiksme, ka ar sajaukt nevarēja :D
Nu un tad kaut kā tā bija viegli saprast, kad jāmaina autiņbikši (mums bija mazgājamie), retu reizi virs izlietnes ar bērns ir turēts. Attiecīgi bija viegli arī saprast bieži, KAD pačurā/pakakā..
Nu un tad, kad jau mācēja pati sēdēt (kkur 7-8mēn. vecumā), liku uz podiņa tajos brīžos, kad izskatījās, ka tūlīt būs vai varētu būt (teiksim no rīta pēc gulēšanas), pēc ēšanas, utt.. Un tās visas reizes arī kaut kas tur bija tai podā.. Attiecīgi bērns tika bezjēgā saslavēts, utt. Un tā pamazām ātri vien sāka saprast saistību ar sajūtām un rezultātu. Pēc 1g vecuma tad vasarā metu nost autiņbikses un pa māju laidu apenēs, kuras tad vislaik bija piečurātas, jo nu tik bieži nespēju noķert un uz poda uzlikt :D Vislaik mājās žāvējās apenes, bet nu pa kādu mēnesi pieleca un sāka arī saprast, kad BŪS, nevis tikai, kad IR. 1g un 3mēn jau stabili nesa man podu, kad viņai vajadzēja (pati nemācēja vēl ne bikses novilkt, ne uzvilkt, neko). Atceros, pat ciemojoties pie radiem, pietika parādīt, kur ir podiņš un svešā vietā(!), kad vajadzēja, tad pati rāvās uz turieni, kur podiņš, stiepa man..
1,5gados jau (ar avārijām, protams), bet iztika bez kādiem podiem. 1g un 10mēn arī uz nakti vairs neliku neko. Arī ir bijis vēlāk, ka gulta sačurāta vai tml., bet nu tas drīzāk kā izņēmums, kad slima, utt..

pierunāju/piespiedu, ka jālasa katru dienu viena lapaspuse kādā grāmatā. Nu īsa, kaut vai 3 teikumi tāda..
Paņēma kaut kādu "Bembijs" Disneja brošūru (atdeva mums te tādu no senseniem laikiem).
Izlasa lappusi, kur rakstīts, ka Bembijs ar Felīnu (ķip viņa sieva) kopā ar Bembija tēvu karali ziemu pārlaida kaut kur kalnos neviena netraucēti.
Izlasa, skaļi, atnāk pastāstīt (tāda doma, ka arī jāpastāsta, lai nav tā ka tekoši lasa un neko nesaprot).
Atnāk stāsta: "Es sapratu to, ka Felīna apmierinājās".

slēpošanas prasmju uzlabojums vai kritums?
Pirms nedēļas bijām Ozolkalnā. Iepriekš bažījos, kā meitai tur ies.. Kā lielā!
Par krēslu pacēlājiem sajūsmā, bija gatava braukt vēl pēc tām 2h..
bet nu nogurums jau bija tāpat - iestājās atkal viss ir slikti traģēdijas, palīdzēt novilkt slēpes nedrīkst, kad eju uz auto, jo nu pašai jau uz wc gribas un esmu pārsalusi, tad apsēžas sniegā un raud, utt.. Kad nāku atpakaļ no wc jau pazudusi - izrādās paraudājusi un tad izdomājusi, ka neies uz auto, bet aizies notīrīt slēpes no sniega.. ak mans mazais susuriņš!

Šo 6dien tad nospīdēja iespēja ar jau zināmu kompāniju aizbraukt uz Milzkalni vēlreiz. Te jau man pat gandrīz vairs neizdevās piespiest meitu līkumot. 30 sekundēs lejā, pa visu trasi uztaisot šķiet pāris piespiedu līkumiņus (tā uz 1m). Sāka mācīties (pati!!) braucot kaut ko darīt ar tām slēpju kantēm..

Vakarā vēl parādīju video no olimpiskajām spēlēm, kā tur sievietes gāž pa kalniem lejā. Meitai āķis lūpā - viņa arī tā gribot. Un mācīšoties pie instruktora un klausīšot.. :D

sūds ar pandēmiju, viņai sportiskais bērns bez treniņiem esot atrofējies, nevarot ar riteni vairs pat 6km bez 5ām pauzēm nobraukt, utt.
Mans bērns bez kādiem treniņiem mierīgi 6dien nobrauca 33km (tai skaitā arī nonstop 3km (4,5g vecumā!), izdancojās un izskraidījās pa purvu laipām 5km garumā (reāli skrēja, nevis gāja!) un bija bēdīga, ka tik ātri tās laipas beidzās, un vēl no trambuļa mājup gonkoja ar velo. un vispār nevienā brīdī man nebija jāsaka, lai brauc ātrāk, nebija neviena pīkstiena, ka būtu noguris, nevarētu pabraukt vai tml..
varbūt tomēr problēma ir tajā, kas tiek darīts pārējā laikā, nevis viss ikurāt uz treniņiem jānoveļ.
Protams, kkādas nianses aizmirstas, ja sports saistīts ar kkādām tur tehniskām lietām, bet sportiskā izturība, ātrums (jo īpaši ar velo) nav tā lieta, ko nevarētu trenēt tāpat, bez treniņiem pie trenera.