pollija (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} polija) rakstīja,@ 2022-04-29 18:21:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
šis ir tas (aptuveni) par, ko rakstu
Netīšām uzskrēju virsū kkādam podiņmācības rakstam, un pēc tam šim:
https://www.mammamuntetiem.lv/berns/zid
es neko nebiju vispār par šito dzirdējusi. Izlasīju ko līdzīgu tikai, kad bērns jau sen uz poda gāja.
Jā - ķip tā nav "podiņmācība", bet nezinu - lēna pāriešana no pamperiem uz podu? Bet galvenais, ka "works", un nevajag 3g vecumā sutināt bērna dibenu paša čurās/kakās.. No raksta vislabāk patīk doma, ka vispirms vecāki IEMĀCA bērnu, ka pamperi = podiņš, un tad piepeši vecumā x, kad bērns to ir labi apguvis, izdomā, ka tgd to visu pārmācīt..
Kopš pavisam bebja vecuma meita parasti taisīja skandālu pirms pačurāšanas. Tad pačurāja un miers. Attiecīgi bija samērā viegli saprast, kad grib čurāt. Kad gribēja "pa lielam", tad tur bija tāda sejas izteiksme, ka ar sajaukt nevarēja :D
Nu un tad kaut kā tā bija viegli saprast, kad jāmaina autiņbikši (mums bija mazgājamie), retu reizi virs izlietnes ar bērns ir turēts. Attiecīgi bija viegli arī saprast bieži, KAD pačurā/pakakā..
Nu un tad, kad jau mācēja pati sēdēt (kkur 7-8mēn. vecumā), liku uz podiņa tajos brīžos, kad izskatījās, ka tūlīt būs vai varētu būt (teiksim no rīta pēc gulēšanas), pēc ēšanas, utt.. Un tās visas reizes arī kaut kas tur bija tai podā.. Attiecīgi bērns tika bezjēgā saslavēts, utt. Un tā pamazām ātri vien sāka saprast saistību ar sajūtām un rezultātu. Pēc 1g vecuma tad vasarā metu nost autiņbikses un pa māju laidu apenēs, kuras tad vislaik bija piečurātas, jo nu tik bieži nespēju noķert un uz poda uzlikt :D Vislaik mājās žāvējās apenes, bet nu pa kādu mēnesi pieleca un sāka arī saprast, kad BŪS, nevis tikai, kad IR. 1g un 3mēn jau stabili nesa man podu, kad viņai vajadzēja (pati nemācēja vēl ne bikses novilkt, ne uzvilkt, neko). Atceros, pat ciemojoties pie radiem, pietika parādīt, kur ir podiņš un svešā vietā(!), kad vajadzēja, tad pati rāvās uz turieni, kur podiņš, stiepa man..
1,5gados jau (ar avārijām, protams), bet iztika bez kādiem podiem. 1g un 10mēn arī uz nakti vairs neliku neko. Arī ir bijis vēlāk, ka gulta sačurāta vai tml., bet nu tas drīzāk kā izņēmums, kad slima, utt..
Netīšām uzskrēju virsū kkādam podiņmācības rakstam, un pēc tam šim:
https://www.mammamuntetiem.lv/berns/zid
es neko nebiju vispār par šito dzirdējusi. Izlasīju ko līdzīgu tikai, kad bērns jau sen uz poda gāja.
Jā - ķip tā nav "podiņmācība", bet nezinu - lēna pāriešana no pamperiem uz podu? Bet galvenais, ka "works", un nevajag 3g vecumā sutināt bērna dibenu paša čurās/kakās.. No raksta vislabāk patīk doma, ka vispirms vecāki IEMĀCA bērnu, ka pamperi = podiņš, un tad piepeši vecumā x, kad bērns to ir labi apguvis, izdomā, ka tgd to visu pārmācīt..
Kopš pavisam bebja vecuma meita parasti taisīja skandālu pirms pačurāšanas. Tad pačurāja un miers. Attiecīgi bija samērā viegli saprast, kad grib čurāt. Kad gribēja "pa lielam", tad tur bija tāda sejas izteiksme, ka ar sajaukt nevarēja :D
Nu un tad kaut kā tā bija viegli saprast, kad jāmaina autiņbikši (mums bija mazgājamie), retu reizi virs izlietnes ar bērns ir turēts. Attiecīgi bija viegli arī saprast bieži, KAD pačurā/pakakā..
Nu un tad, kad jau mācēja pati sēdēt (kkur 7-8mēn. vecumā), liku uz podiņa tajos brīžos, kad izskatījās, ka tūlīt būs vai varētu būt (teiksim no rīta pēc gulēšanas), pēc ēšanas, utt.. Un tās visas reizes arī kaut kas tur bija tai podā.. Attiecīgi bērns tika bezjēgā saslavēts, utt. Un tā pamazām ātri vien sāka saprast saistību ar sajūtām un rezultātu. Pēc 1g vecuma tad vasarā metu nost autiņbikses un pa māju laidu apenēs, kuras tad vislaik bija piečurātas, jo nu tik bieži nespēju noķert un uz poda uzlikt :D Vislaik mājās žāvējās apenes, bet nu pa kādu mēnesi pieleca un sāka arī saprast, kad BŪS, nevis tikai, kad IR. 1g un 3mēn jau stabili nesa man podu, kad viņai vajadzēja (pati nemācēja vēl ne bikses novilkt, ne uzvilkt, neko). Atceros, pat ciemojoties pie radiem, pietika parādīt, kur ir podiņš un svešā vietā(!), kad vajadzēja, tad pati rāvās uz turieni, kur podiņš, stiepa man..
1,5gados jau (ar avārijām, protams), bet iztika bez kādiem podiem. 1g un 10mēn arī uz nakti vairs neliku neko. Arī ir bijis vēlāk, ka gulta sačurāta vai tml., bet nu tas drīzāk kā izņēmums, kad slima, utt..
Nopūsties:
