varenā nevarība
Mums žēl suņu, kas baidās un kautrējas, un nenāk, un skatās caur pieri, un smilkst. Bet, velns, kā mēs ienīstam tādus cilvēkus!
"Tu taču esi cilvēks! Saņemies!"
Lepnums būt cilvēkam. Prāta spēju pārvērtēšana. "Pozitīvās domāšanas" tipa psihotiskie maldi par iespējām ietekmēt realitāti - sevišķi iekšējo. Protams, ka "it's all in your head", bet tieši tā - viss ir tavā galvā! Un tur vairs nav starpības, vai tas ir tikai tavā galvā. Tas jāiznīcina tieši tikpat pa īstam.
Un nekas dabā nav lieks. Katra neiroze pilda savu lomu. Tāpat katrs maniaks par tādu ir izveidots vai izveidojies savā vidē vajadzības spiests, citādi nevarēdams; un ne mazāk vērā ņemama ir kļūda - pat kļūdas rezultātā radies kroplis tik un tā ir radies kroplis, kļūda vai ne kļūda.
Mēs iežēlojamies par dzīvniekiem, kas bezpalīdzīgi činkst, bet ienīstam cilvēkus, kas "nav spējīgi savākties", "nevar pavilkt savu pakaļu", "parazitē". Neko darīt - es, protams, ierosinātu nošaut gan visus tos dzīvniekus, gan cilvēkus. "Radikāli"? Kāpēc? Tāpēc, ka nekādu ātro risinājumu tur nav. Sists suns ir sists suns. Kropls cilvēks ir kropls cilvēks. Ja arī potenciāli tas ir risināms, tad reālajos apstākļos tā vienkārši ir stihiska traģēdija, kur indivīds kaut pukstēdams un strutodams raujas uz pusēm, bet labuma no tā nav nekāda.
Tomēr interesanti, kā mēs uzlūkojam cilvēku - nevis kā vēl vienu pērtiķi, vēl vienu dabas kustoni, vēl vienu mehānisku kukaini ar desmitajā pakāpē paceltām kalkulācijas spējām, kuras pamatā ir tādas pašas kā papardēm, bet cilvēku mēs uzlūkojam kā "dievu". Starp citu, vārds "dievs", kuram no vienas puses grūti atrast definīciju, jo neviena dieva, cik zināms, nav (kaut reliģiozi noskaņotam cilvēkam pietiek ar "dieva" termina esību, lai piepildītu to ar nozīmi, un ne velti - patausti, kāpēc tā!), domājams savā sterilākajā nozīmē ir termins, kas apzīmē cilvēku no cilvēka perspektīvas. Vai tas būtu tēvs, karalis vai augstākajā dzīves punktā - tu pats, mēs instinktīvi ticam savas sugas (vai savu sugas brāļu - savu kopiju, savu labāko variantu) "dievišķumam", spējai stāvēt pāri apstākļiem, pāri dabai, pāri mehānikai un priekšnosacījumiem. Paskat tik uz tiem "pozitīvajiem domātājiem", kuri, modificēdami savas uztveres prizmas, kļūst tik aprobežoti, ka tiešām sāk redzēt tikai to, ko vēlas.
Smilkstošam sunim neliek saņemties. Puņķainam kaķēnam saka "awwwww" un dod bonusus. Bet no cilvēka mēs gaidām kaut ko pārdabisku. Kaut kādu transcendentālu spēju līdzīgi Fēniksam pacelties no kvalitatīvi bezcerīgu pelnu čupiņas.
Un, redzot otrā dievu, skaidrs, ka otrs ir ienīstams - visvarenais, visslinkais. Un pats. Vai gan es neredzu sevī brīvās gribas rēgu - kā apli, kvadrātu vai spirāli kādā optiskā ilūzijā, kurā tādu figūru, stingri ņemot, nav? Un vai gan es pats sev neesmu neizbēgami ienīstams vai pat nicināms?
Varbūt tieši tāpēc mēs tiem lopiņiem spējam automātiski piedot - jo viņi ne uz ko nepretendē. Viņiem sāp pa īstam. Viņi nevar pa īstam. Viņi cieš pa īstam. Un viņi cenšas iziet no savas reālās pozīcijas, rēķinoties ar savu nevarēšanu, tomēr izspiežot maksimumu no savas varēšanas. Taču cilvēks, šo spēli tik sen jau spēlējis, ir iemācījies gan melot par savām ciešanām, gan par savu komfotu. Kad izdevīgāk - tēlo ciešanas, kad izdevīgāk otrādi - prieku. Un kopumā kļūst par riebīgu, glumu, tā arī nekad neiepazīstamu un neiemīlamu meli. Valoda, kura radīja jaunu saskarsmi, radīja arī jaunu distanci - čuksta, sveiciena un sāpju kliedziena distanci.