Iksirugumta ([info]po) rakstīja,
@ 2012-03-25 14:14:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:when death calls

nekulturālais kultūrisms
No vienas puses negribas nolaisties līdz līmenim, kad lielākā daļa pukstu ir par mūziku. Patērņnieciskums taču ir dzīvības noliegums. Un tomēr - "mēs pārtiekam viens no otra" un tā.
Tāpēc, vot, pēc mūžseniem laikiem uzliku Sabatu bezgalvainā krusta albumu, kurš ir no tās post-Ozija ēras, kuru parasti uzskata par nožēlojamu kuiņu, bet, jei bogu, maniem sentimentālās muļķības centriem smadzenēs šķiet, ka tur ir tik daudz kā kruta, sevišķi jau Dio. Vot, nepieklājīgi, bezgaumīgi un truli, bet, no otras puses, esam tādi, kādi esam.
/Neveikls kājas pievilciens un "Žerār de Pardjē mersī kuķūr"/



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]alison
2012-03-25 16:10 (saite)
lol, man kkāda nedaudz līdzīga vainas sajūta par patēriņbūšanu rodas katrreiz, kad skatos kkādu seriālu vai lasu grāmatu, kas ir fiction nevis tur kkas no sērijas "for intellectual improvement/gaining info" :D

bet es arī zinu, ka man konkrēti tā fīča prātā/vainas sajūta nāk no laika perioda pirms pāris gadiem, kad lasīju days of war'n'nights of love un maksimāli uzsūcu visādu left/anarho info + vēl arī paralēlā kristietības fiška par "thou shall no waste your time on things unworthy"

tā nu tikko vedu suni, klausījos Metallicas "Die, Die My Darling"(āāāā, tīīk fakīīīīīng ōsam laba dziesma :D) vot un domāju - screw it - patērēšana un baudīšana brīžiem ir THE THING to do :)

(Atbildēt uz šo)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?