Jau sākumā bija skaidrs, ka būs sūdi...
Kādā ceturtajā-piektajā klasē skolotāja latviešu literatūras stundā man lika skaļi lasīt lugas "Sprīdītis" sākumu. Viņā reizē no kabineta mani padzina pirms paguvu pabeigt pirmo rindkopu:

Zema, piekvēpusi zemnieku istaba. Gultas gar sienām, galds un soli. Uz līkstīm māla trauki. Istabā liela četrstūraina krāsns. Viss ļoti nabadzīgs. Sprīdītis sēd uz ķeblīša un grebj ar grebli koka karotes. Kad pamāte staigā pa istabu, Sprīdītis naigi vien nododas darbam, bet tikko viņa iziet ārā, Sprīdītis izvelk no bikšu ķešas ripu un ņemas to drāzt.[..]