nexȶus
Katra būtne ir sava pasaule. Visa dzīvība ir "vīrišķais" spēks, kas ierodas savāķīt nīkstošo akmens un starpzvaigžņu šķīdoņa lēdiju. Nav vajadzības pakļaut - ja viens otru spēj cienīt. Ja pasīvais nesirgst ar alkām valdīt pār aktīvo. Tur arī evolūcija un tur arī cilvēces izaicinājums - atrast savu identitāti, savu aktīvo spēku un nejaukt to ar pasīvo, nepiesavināties to, kas nav savs - pārkāpt visam, kas nedzīvs, un iemiesot sevi, savu izcilo, aktīvo spēku, pārējo tikai apgādājot. Cilvēks spēj domāt. Cilvēks spēj apmīļot pasauli tā, lai pašam prieks. Pasaulei sārtāki vaigi, un pats - sevī drošāks. Ne apspiedējs, ne tirāns, bet partneris, devējs un ņēmējs, māceklis un skolotājs - bez lūgšanas, bez pazemošanās, bez vardarbības. Un savienībā rodas jauna dzīvība, jauns aktīvs spēks, kas iemieso vecāku tālākās tvēruma robežas jaunā un patstāvīgā pamatā. Tas jāciena, jāuzklausa, tam jāatbild. Jānodod stafetes kociņš tā, lai neuzprasītos ar to pa seju. Tā visas būtnes top pasaule sevī - planētas, saules, galaktikas... Bezgalīga bagātība kopš neatminamiem laikiem.
Bet ir kāds lūzuma punkts. Kāds bastards, kāds nelaimīgs, pamests bērns, kāds pasaules ienaidnieks - pasaule pret pasauli, melnais caurums. Varbūt šis konflikts vienmēr ir klātesošs, varbūt tas nav radies vēlāk, varbūt tas ir mūžīgs, varbūt tas ir nepieciešams. Varbūt šī melnā matērija ir tas, kas tur pasauli kopā, varbūt dievišķa kļūda visfundamentālākajos pasaules aprēķinos ir pārvērtusi nekustīgi perfektu kārtību šausmīgā cīņā ar rāpšanos citiem uz galvas milzīgā ciešanu kalnā, un miegainā radītāja spalva, neuzmanīgai rokai paslīdot sapnī, kā spilvena vīli atrāvusi elli, novelkot melnu svītru un atraisot brīvu telpu iztēlei un visam, ko tā varētu gribēt, iekārot, iegūt. Varbūt šis neapturamais tintes traips ir pats radītājs, kurš pārstājis cienīt papīru, uz kura raksta. Varbūt pati rašanās ir no necieņas pret sevi. Varbūt neesamība, pagurusi no sevis, izspļāva esamību. Un esamība, kaila un salstoša, izvēma kādu, ko apskaut. Un dzīvība, bezjēdzīga, deva sev ziņnesi zvaigznēm, cilvēku, saucēju tumsā: "Es esmu dzīvība! Es esmu šeit un es redzu! Es redzu sevi, zvaigznes! Es esmu, es redzu, es saucu!" Un zvaigznes - varbūt tās atsaucas, varbūt tās klusē mums pretī, ko domā: pilnīgu vienaldzību. Un cilvēks, ietriecies pats savā astē, atgriežas, mūžības satriekts, laika un telpas saplēsts, redzējis visu un visā - vispār neko: tikai sevi, un zvaigznes, un zemi zem kājām. Loks noslēdzies. Un nav vairs ko zaudēt. Cilvēks - pasaule sevī - vēršas pret eksistenci. Nometis radības kroni, pie galvas - šī kosmosa - pielicis radības stobru un lēnām, tik lēni kā pasaule rodas, spiež mēlīti, cik ātri spēdams, bet lēni, tik lēni kā viss, kas ir bijis, var paslīdēt garām acīm, lodei slīdot no vienas nebūtības uz otru, caururbjot laiku un telpu, šī radītāja galvu, ar atbildi, kuras jautājums ir šis šāviens. "Dzīvība," atbild eksistence. "Nāve," pārtrumpo dzīvība.