debt.lv
Ou, paskat, cik jauki - "Mitrofans Slobodjans" uzcirtis Latvijas parāda pārskatu. Nezinu, cik precīzi ir tur redzamie dati, bet jebkurā gadījumā varētu norādīt uz tādu vienkāršu sakarību:

"Kopējais ārējais parāds" ("Latvijas valsts kopējais publiskā un privātā sektora ārējais parāds") ir lielāks par "Iekšzemes kopproduktu" ("Visu saražoto preču un pakalpojumu pievienotā vērtība kādas teritorijas ietvaros gada laikā"). Tas nozīmē, ka, vidēji rēķinot, katrs cilvēks, kuru tu pazīsti, kuru redzi uz ielas, kurš sēž mentu vai e-Maxima busiņā, ir parādā gadu verdzības. Viens gads visu mūsu produktīvās dzīves "pieder" baņķieriem.
Bet pat bez visa parāda cilvēki jau ir valsts vergi - nerunājot nemaz par to, cik lielā mērā viņi ir vergi tīri garīgi. Pat ja ikviens saprastu, kā darbojas šīs sabiedrības mašīna, cik lielā mērā cilvēku apziņa ir atslēgta, un visi atgūtu absolūtu apziņas skaidrību - tik un tā paliktu tas gads verdzības un tā pastāvīgā verdzība valstij. Bet reāli cilvēki ir hibernācijas stāvoklī, ziemas miegā, stand-by režīmā, kur visi procesi tiek novadīti mašīnas uzturēšanai. Protams, ne apzināti. Citādi tā mašīna drīz vien nedarbotos. Bet vergi turpina jūsmot par savām rotaļlietām, par savām ekrānu pasaciņām, par bērnišķīgām ilūzijām - vai par pupiem, pimpjiem un bankas kontiem. Bet mašīna turpina vilkt cilvēkus aizvien dziļākā bezspēcībā, aizvien spriestnespējīgākā aklumā. Turklāt vietā tiek piedāvātas fiktīvas realitātes interpretācijas, kuras ļauj vergiem domāt, ka viņi ir gan brīvi, gan izglītoti - pat reāli kompetenti pasaules kārtības jautājumos. Tāpēc nekas īsti negrasās mainīties - izņemot to, cik lielā mērā tie indivīdi, kuri tos kloķus rausta, var uzstāt uz savu nu jau leģitīmo varu pār to lopu/zīdaiņu baru, kurš pilnībā atteicies no atbildības saimniekot savu dzīvi.