Īsi par to, ko nevarēja pateikt 12 gados
Tā dēvētā kritiskā prāta kritka (kant imadžin) bieži pieļauj kļūdu, uzskatot, ka ir aplami pieiet pasaulei racionāli. Tā vietā pēc noklusējuma tiek ierosināta plūšana līdzi masai - kas ir nespēja domāt kritiski, patstāvīgi. Varbūt šādu neapzinātu ciešanu dēļ cilvēki arī pauž šādu nostāju, jo ir nostājušies paši pret sevi.

Jā, pasaule ir vissaistīta. Nav diskrētu, atrautu elementu. Taču prāts ir brīnišķīgs instruments, kurš spēj orientēties tādā pasaulē ne vien pēc iepriekšēja koda, bet, atpazīstot proporcijas, attiecības.
Šī ir attiecību pasaule - nevis elementu pasaule (tā nebūtu pasaule, tas būtu izolators). Šī ir ģeometriska, nevis aritmētiska pasaule. Bet valsts "skolā" (notrulināšanas institūcijā) māca domāt tieši aritmētiski - fiksētos mēros un vienībās. Atceries gadus! Atceries uzvārdus! Atceries formulas! Un tad savērp viņas visas uz diedziņa pareizā secībā! Tāds priekšstats par racionalitāti izveidots dienas cietumos (tajās pašās "skolās"). Tā ir nedomāšanas racionalizācija - pārvēršana dotās kārtības attaisnojumā.

Bet īsi paskatīsimies, kā var domāt, nekrītot stulbumā (kas tiek ilustrēts kā neizbēgams ierobežojums, kurā praktiski neizbēgami agri vai vēlu jāgāžas pavisam un uz visiem laikiem - kā divi grāvji abās pusēs)!
Savai ilustrācijai izmantošu no internetiem aizlienētu Zelta griezuma foto (mhm).

Bailīgs jeb neattīstīts prāts redz tikai atsevišķus elementus. Bet intuīcija tver kopbildi. Tad nu ir trīs līmeņi:
- stulbums: 1;
- acīmredzamība: 1, 2, 3, 4, 5, .., n;
- gudrība: 1+2+3+4+5+..+n.

1 tiešām ir dominējošais elements.
Tur tiešām ir arī citi elementi.
Bet kopskatam jātver tie visi un jāredz kā vienoti.

Tāpēc ar stulbu cilvēku ir tik grūti sarunāties, jo viņš nesaprot, ka nesaprot. Viņš nesaprot, ka lietas ir saistītas. Un domā, ka stulbs esi tu, jo - tur taču ir 1, nevis "kaut kāda tur mistiska kontekstuāla zampa".
Tad vēl ir cilvēki, kuri nav stulbi, taču spēj redzēt tikai acīmredzamo (atšķirībā no stulbeņiem viņi nenoliedz to, kas ir "acu priekšā") - atsevišķos elementus. Ar šādiem cilvēkiem ir iespējams "vest prātu", "to reason".
Un "prāta vešana" (nejaukt ar izvešanu) attīsta intuitīvo domu, spēju uzticēties prātam, kurš nezina. Prātam, kurš vēl nesaprot - bet var saprast! Tā ir sava varēšana, tā ir brīvība tajā izpratnē, kas ir no savara šajā laikmetā, kad cilvēku prāti tiek izvesti, eksportēti (atdoti "ekspertiem"), kad cilvēki masveidā dzīvo ārprātā un nespēj par lietām pat mēģināt spriest paši.

Pat neko vairāk šobrīd negribu teikt - vienkārši prāts sēro par tiem duālismiem, kuru vienotība aizmirsta. Viss ir līdzsvars. 1 ir "atsevišķs elements", jā, bet tas pārklājas ar visu citu. Un 2 ir atsevišķs elements, bet tas jau atkal pārklājas ar visu citu, etc. Tā nu mēs katrs esam 0,618.. . Mēs neviens neesam viens. Nekas nav viens. Gan jau, ka pat universs nav viens (lai jau pagaidām paliek). Tā pārklāšanās, tā prāta daļa, kas ir intuīcija, kas nav truli iedauzīti veselumi, kuri sagādā viltus mieru - mieru stulbumā, neredzēšanu, nedzirdēšanu, nejušanu, tā prāta daļa, kas ir intuīcija, neļauj kļūt augstprātīgam (ko "diez kāpēc" pašreiz ir tik moderni darīt) jeb stulbam un savieno ar pasauli dabiskā harmonijā, veselumā, kurš nav kvadrātisks un "vesels" kā atsevišķa vienība - viss ir atkarīgs no visa, un viss pārklājas. Taču tik un tā - racionālais prāts spēj izdalīt atsevišķus elementus un darīt to līdz bezgalībai (n), nezaudējot ne kripatiņas savas validitātes. Atzīstot, ka neesi pilnīgs, ka esi 0,618.., tu vari savienoties ar pasauli un kļūt par 1,618..(nezaudējot neko no sevis un tikai iegūstot pilnību), Tādējādi pasaule ir veselums (1), pret kuru tu salīdzinies - tu esi tās piedēklis. Un kā tās piedēklis tu vari būt daudz vairāk, esot mazāks par to. Bet, lai saprastu, ka esi mazāks - un būtu lielāks (vai nav brīnišķīgi, ka prātu var nemulsināt šāda stulbā līmenī šķietami absurda domāšana?) - tev jāsaprot proporcionālā, relacionālā pasaule - ar tevi kā neizbēgamo sevis centru. Tu esi 2, kas pret ārējo pasauli attiecas kā pret 1, bet pret iekšējo - kā pret bezgalību, kura tu esi 1. Tā ir transcencence - būšana precīzi pa vidu. Varbūt tā ir tā vīzija, kura jāuzbur grāvju vietā. Tie nav grāvji - tās ir divas par "tevi" lielākas dimensijas - viena kvantitatīvi, otra - kvalitatīvi. Un tās abas mūs bagātina - bet tikai tad, ja neatmetam intuīciju ("radošo garu"), nekļūstam stulbi un nenolaižamies līdz acīmredzamībām ("oficiālajai versijai") vai, kas vēl ļaunāk, pilnīgam stulbumam ("pašapmierinātībai", kuru, nekā cita nespēdami, daudzi iztēlojas esam par brīvību (jo atceras, ka tādai kaut kur jābūt)).

Labi, laikam to vēl gribēju pateikt. Tagad pietiks, kaut gan par visu šo satriecošo realitāti varētu runāt bezgalīgi (līksmi tverot savu līdz "n" un neaptveramā apbrīnā pieskaroties vispārējajam 1).