Sērija #346
Varētu īsstāstu sēriju, kuri beidzas ar "UN MIRSTU!"

---
Es velku zeķubikses
līdz elektrizējas īsi noskūtie mati.
Deguns saplok pie sejas
un es esmu gatava iet viena pati.
Izsēdzu gaismu, grīdai nopakaļ čīkstot,
atslēgas kabatā uztaustu, izeju kāpnēs
UN MIRSTU!

---
Es nevaru saprast, kāpēc locītā stiklā lūst gaisma.
Es nevaru saprast, kāpēc no tā mana galva pārliecas pušu.
Kāpēc man galva pārliecas pušu. Es tupu pie virtuves loga
UN MIRSTU!

---
Kaila pļava, un zaļā zālē - meitene kaila.
Tā mana kursa biedrene Laila,
es vienmēr smējos pie sevis - Abigaila mana, Dilaila,
pļava pārvēršas templī, akmens kolonnas piebriest
augstas, stipras, noceļ jumtu, debesis paver,
man aizraujas elpa, sažņaudzas krūtis
es attopos sapnī
UN MIRSTU!

---
Padomju laikā bij labāk,
tu visu atdod - a viņi tev glabā,
i ne banka, ne kredīti kādi,
viss bija godīgi, akurāti,
a tagad - paskat tik!
Paņem uz trīsdesmit gadiem
un atdod, kad būsi kā es -
izdēdējis un nabags
vectēva māju līkstošo sienu pavēnī,
sēdi ar pienenēm, pīpē,
kādreiz kāds atnāk.
Es izvelku spaini,
uzsitam čaju, parunājam,
iedzeram šnabi, un tad jau ir vakars.
Tad es eju uz šķūni
UN MIRSTU!

hvz