bezjēdzības psihodrāma

Būs 2045. gads. Es būšu vecs vīrs. Otrais pasaules karš - tiešām jau pirms 100 gadiem? Nē, nu, liekas jau arī reāli sen. Tik sen... Kā līdz manai dzimšanai un atpakaļ. Nē, pat tuvāk! Ak, vai... cik patiesībā tie melnbalto kara laika fotogrāfiju cilvēki iznāk tuvi! Pat tuvāki nekā es pats savai bērnībai. Kaut varētu ar kādu no tiem aprunāties... Kaut varētu aprunāties ar sevi...

Un es no jauna atklāšu lietas, ko esmu domājis staltajā jaunībā. un tie 40 gadi pa vidu - kā nebijuši. Kas no tā laika palicis? Kas no tā visa ir iegūts - izņemot neglītu garderobi un neizmantotas virtuves iekārtas? Kāds no tā visa ir bijis labums? Nu, skaidrs, jau sen zināms, ka dzīvei nav mērķa - viss prieks dzīvot rodams pašā procesā. Un vai es varu sūdzēties, ka man bijusi iespēja visus šos gadus dzīvot? Par ko es varu sūdzēties? Par vājo veselību? Par zaudēto? Par neiegūto? Pasaule taču nepieder man! Lietas nāk, lietas iet - es nāku un eju! Lai arī zaudēts, tik daudz, tik izsmeļoši - visos veidos un apjomos... lai ari zaudēts - tomēr pasaule iet savu gaitu, un citā man nav, kur būt. Te nu esmu. Es pats atnācu, vai mani atnesa?

Un izrādīsies, ka nekas nebija jāsasniedz - nekas nebija jāizdomā. Bija tik vien kā jākonstatē esošais. Un visa tā pēršanās - vai tā ir bijusi par velti? Vai tiešām mokošos prāta procesos nav īstenots kāds augstāks plāns, kāda lielāka vērtība? Vai tiešām visa šī kulšanās bijusi velta? Nu, labi, pats zini - kā muskuļi, tā arī prāts jātrenē. Varbūt par daudz esi vingrojis, par daudz esi ēdis, par daudz laika tam visam iztērējis, bet vismaz nomirsi smuks, he, he, he! Nu, bet, labi, joks - taču tu saproti, ka citādi nevarēja būt? Tu taču redzi, ko? Es atceros - tu taču esi gudrs puika! Es zinu, ka tu saproti: citādi nevarēja būt. Un te es esmu. Un paldies par to, ka devi man padzīvot. Kāds no tā labums? Ha, ha, ha... labi, puika, tev vēl daudz jāmācās. Bet es tevi te gaidīšu. Es ļoti gribu tev te visu ko parādīt. Čau!