Implikācijas, ka neesam atvēruši grāmatu, dzejoļus nezinām un vispār nedomājam ir tikai personīga retrospektīva - uz mani (un uz pārējiem) tas neattiecas.
Zinām, atveram, pieminam un citājam - godīgi saku - es Ziedoni citēju konsultācjās absolūti regulāri.

jā. un kad pietiek ar domu, ka tāds cilvēks vienkārši kaut kur pasaulē ir. tāpēc arī brīži, kad nākas apzināties, ka vairs nav, ir tik skumji.

(Reply to this) (Thread)

a tos cepienus es vispār nesaprotu - tas ir kā, ja dzīves laikā neesmu kādu cildinājusi visās iespējamās izpausmēs vai tāpēc, ka pirms viņa ir miruši arī citi un vispār bērni āfrikā badā mirst, tad arī pie nāves cilvēku ij pieminēt nedrīkst? izklausās pēc diskursa diskursa pēc, un šis žanrs man nešķiet tā vērts, lai tam vispār tērētu laiku.

(Reply to this) (Parent)

Man egoistiski sāp tas, ka tikko tā īsti šķiet viņa daiļradi iemīlēju tikai un...

murgs, ne cepieni. varētu domāt, ka cilvēku un viņa darbu nevar cienīt arī tad, ja, piemēram, ne viens, ne otrs nesimpatizē.
man ziedonis nekad nav bijis starp mīļākajiem un pārlasītākajiem autoriem, neskaitot bērnībā pasakas un tīņgados epifānijas, bet:
1) nav tā, ka baigi nepatīk;
2) ja arī baigi nepatiktu, piemēram, es apzinos viņa vietu latvijas kultūrā un cienu viņu par to;
3) nāve pati par sevi ir bēdīga padarīšana un kāpēc cilvēks, pat ja viņu tā tieši neskar, nedrīkstētu nopūsties, sak, ja pat dižgarus pļauj, tad drīz jau arī mani, pīsli;
4) kas vispār par cepienu, pāris infantili n_komentāri? nav nekā idiotiskāka kā mērīties, kam pret nelaiķi bijušas vissiltākās jūtas.